Jautājums kā mazināt ēnu ekonomiku, ir kļuvis sevišķi aktuāls nu jau vairāku gadu garumā. Neapšaubāmi, nevar teikt, ka par šo tematu ir tikai runāts un nekas nav darīts.
Piemēram, labi zināms, ka Finanšu ministrija, sadarbībā ar citām ministrijām un sociālajiem partneriem, ir izstrādājusi detalizētu ēnu ekonomikas apkarošanas plānu. Realizējot šo plānu valsts budžetā plānots iegūt vairāk kā 12 miljonu latu. Par šo plānu, kā arī par dažādiem citiem iespējamajiem scenārijiem ēnu ekonomikas apkarošanai, publiski ir izteikušies dažādi speciālisti, nereti paužot arī pretējus viedokļus par to, kas tad būtu jādara lai ēnu ekonomiku Latvijā samazinātu. Esmu pievērsies šī jautājuma izpētei vairāk kā 5 gadus, un šajā īsajā rakstā, kā uzņēmējdarbības procesu pētnieks, vēlos paust savu viedokli attiecībā uz galvenajām problēmām un iespējamajiem risinājumiem ēnu ekonomikas mazināšanai. Šajā sakarībā ir pierasts runāt par «pātagas» un «burkāna» metodi, kā diviem galvenajiem potenciālajiem scenārijiem vēršoties pret nodokļu nemaksātājiem.
Ja skatās no «pātagas» metodes pieejas, bieži vien eksperti min VID darba uzlabojumus, vai pat pilnīgu organizācijas pārveidošanu, kā vienu no būtiskākajiem veicamajiem darbiem ēnu ekonomikas mazināšanai. Tomēr, nesen publicētais, janvāra sākumā veiktais Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums norāda, ka kontrolējošās iestādes, t.sk. VID savu darbu tomēr dara pietiekoši labi, t.i. spējot pieķert lielu daļu to uzņēmumu, kuri no nodokļu maksāšanas izvairās. Lai arī gan VID, gan citām kontrolējošajām iestādēm ir potenciāls savas darbības uzlabošanai, galvenais jautājums ēnu ekonomikas sakarā tomēr ir: kas notiek pēc tam, kad kāds nodokļu nemaksāšanā tiek pieķerts? Te, savukārt, izrādās, ka firmas var netraucēti turpināt savu darbību, pat ja tiek nodokļu nemaksāšanā pieķertas. Citiem vārdiem, uzņēmēji nodokļus nemaksāt nebaidās, jo lielākajā daļā gadījumu īpaši nozīmīgas sekas tam nav. Ko darīt?
Pēc loģikas, it kā būtu jāpalielina negodīgo uzņēmēju atbildība likuma priekšā, proti, ceļot sodus, tādējādi ar «pātagas» metodi motivējot uzņēmumus nodokļus maksāt. Protams, palielinot sodus jāņem vērā paaugstināts korupcijas risks. Proti, lai gan precīzu datu, protams, nav, zinot aptuvenās valsts kontroles un drošības struktūru algas, nebūtu nekāds pārsteigums, ka uzņēmēji paļaujas arī uz to, ka, piemēram, no VID, vai citām kontrolējošajām institūcijām, ir iespēja atpirkties. Un šāda motivācija, palielinoties sodu apmēriem par nodokļu nemaksāšanu, neapšaubāmi, tikai pieaugs. Te paceļas jautājums, kurš un kā kontrolē tos, kuri kontrolē uzņēmējus?
Tas būtu par «pātagas» pieeju. Finanšu ministrija jau ir ziņojusi, ka ēnu ekonomikas apkarošanas plāns ietver pasākumus, kurus var pieskaitīt «burkāna» metodei. Par tādiem var uzskatīt, piemēram, nodokļu amnestiju vai balto sarakstu, kas godīgiem uzņēmējiem, kuri izpilda savas saistības pret valsti dos zināmas priekšrocības attiecībā pret negodīgajiem uzņēmējiem. Lai arī šādi pasākumi noteikti ir vajadzīgi, tomēr domājams, ka vienīgā, ilgtermiņā strādājošā «burkāna» metode, kādu vajadzētu realizēt uzņēmējdarbības politikas veidotājiem Latvijā, būtu ne vairāk ne mazāk kā uzņēmējdarbības vides uzlabošana.
Pie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas galvenajiem pasākumiem, pirmkārt, ir jāmin saprotama un konsekventa nodokļu politika, jo par to uzņēmēji izsaka savu neapmierinātību visvairāk. Domāju, ka paši uzņēmēji man piekritīs, ka (pēkšņi) paaugstinot nodokļus nav nekāda pamata cerēt uz ēnu ekonomikas samazināšanos, neatkarīgi no tā, kādi pasākumi tiek īstenoti tās apkarošanai. Vienkārši sakot, nevar ar vienu roku dot, bet ar otru ņemt, loģiski būtu, ja ēnu ekonomikas apkarošanas pasākumi tomēr būtu savstarpēji koordinēti! Piemēram, palielinot akcīzi alkoholam, degvielai un cigaretēm, var tikai cerēt, ka tieši uz ēnu ekonomikas palielināšanās rēķina, nākošajā gadā ieņēmumi būs vismaz tikpat lieli kā iepriekš. Un nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka uz patēriņu diez vai būs kāds risinājums. Galu galā tas ir tieši darbaspēks, kurus skar gan paaugstinātās PVN likmes, gan jau iepriekš minētie nodokļi.
Turklāt, sevišķi akcīzes nodokļu paaugstināšanas sekas var radīt papildus izmaksas valstij. Piemēram, šādu darbību rezultātā pieaugs kontrabanda, kas nozīmē nepieciešamību pēc lielākas atdeves no VID un citu kontroles un tiesībsargājošo institūciju puses, kurām jau tagad naudas acīmredzami nepietiek. Tādējādi, pie šādas politikas, plāniem par ieņēmumu palielināšanu no ēnu ekonomikas apkarošanas, kur nu vēl par vairāk kā 12 miljoniem latu, manuprāt, vienkārši nav nekāda pamata. Un nav arī nekāds pārsteigums, ka starptautiskie aizdevēji šo, it kā aprēķinu, vienkārši neņem vērā.
Otrkārt, kā, piemēram, gadījumā ar nesen izskanējušo ziņu par pensijas vecuma palielināšanas plāniem, politikas veidotājiem tomēr būtu jāpiedomā pie tā, kā notiek komunikācija ar sabiedrību. Laikā, kad tiek konsolidēts budžets uz dažādu sensitīvu jomu rēķina, atņemt cilvēkiem cerību uz laimīgām vecumdienām jau nu gan nav prāta darbs. Lieki piebilst, ka šādas ziņas arī nekādi nepalielinās cilvēku motivāciju maksāt nodokļus. Un treškārt, kamēr uzņēmējiem nebūs pārliecības, ka nodokļu nauda tiek tērēta adekvāti, uz labprātīgu nodokļu maksāšanu cerēt nebūtu pamata. Šajā sakarā, neapšaubāmi, valdībai ir jāveic ļoti liels darbs…
Runājot par jau pieminēto sodu palielināšanu un kā tā varētu ietekmēt uzņēmējdarbības vidi, tomēr domāju, ka, ka šāds pasākums, sevišķi ilgtermiņā, biznesa vidi drīzāk uzlabos. Protams, būs daļa uzņēmēju, kas saskaroties ar lieliem sodiem bankrotēs un visus, ieskaitot valdību, VID, konkurentus, pētniekus un ekspertus vainos savās nedienās. Apzinos, ka tas skan pat ļoti nepopulāri, bet savā ziņā tas atsijās «graudus no pelavām». Piemēram, bieži dzirdam, ka, godīgi maksājot visus nodokļus, uzņēmumi nevarot pastāvēt. Ja tā, varbūt šādiem uzņēmējiem vienkārši ir jānodarbojas ar ko citu, vai vienkārši citā valstī, kur nodokļu sistēma ir it kā labvēlīgāka? Nepārprotiet mani, es esmu par iespējami daudz uzņēmējiem Latvijā! Tomēr ne jau kvantitāte ir risinājums: vēl svarīgāk, lai vairāk būtu uzņēmēji, kas, neskatoties uz ārējās vides grūtībām, spēj ražot produktus vai sniegt pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību. Lai gan vēl arvien nevaram lepoties ar savu Nokia vai Skype, mums ir pietiekoši daudz savu veiksmes stāstu, uzņēmumu kā airBaltic, Madara Cosmetics vai Aerodium, kuri, neskatoties uz ārējās vides ne vienmēr labvēlīgo ietekmi ir spējuši izcīnīt savu vietu eksporta tirgos. Esmu pārliecināts, ka arī salīdzinoši daudz mazākas firmas, pareizi un efektīvi vadītas, ar laiku var sasniegt līdzīgus un pat labākus rezultātus, nopelnot gan pašiem, gan arī sniedzot savu artavu valsts ieņēmumu kasē.