Pašvaldību spējas īstenot attīstības ieceres attiecībā uz uzņēmējdarbību, kas rada jaunas darba vietas un dod impulsu pakalpojumu sfērai, atduras finansējuma, kā arī instrumentu trūkumā.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs, ilggadējais Auces novada domes priekšsēdētājs Gints Kaminskis.
Viņaprāt, situāciju nav mainījusi arī pērn īstenotā administratīvi teritoriālā reforma, kā rezultātā reģionu pašvaldības kļuvušas lielākas gan pēc teritorijas, gan iedzīvotāju skaita, taču nebūt nav palielinājusies to finanšu rocība, kā rezultātā, piemēram, potenciālie industriālo parku izveides projekti var tapt tikai ar ES struktūrfondu līdzfinansējumu.
Kā vērtējat īstenotās administratīvi teritoriālās reformas rezultātu?
Pirmkārt, administratīvi teritoriālā reforma skāra tikai daļu pašvaldību, jo trešā daļa pašvaldību un tajās dzīvojošo iedzīvotāju nekādu teritoriālo reformu nepieredzēja. Savukārt jauno, apvienoto pašvaldību objektīvu darba novērtējumu tikai pēc viena nepilna darba gada nav iespējams sniegt. Tas ir pārāk īss laiks. Realitātē izvērtējumu tieši par apvienoto pašvaldību darbību varēs sniegt pēc vairākiem, piemēram, vismaz diviem, bet vēl labāk pēc pieciem – septiņiem gadiem. Tad varētu objektīvi, nevis emocionāli – labi vai slikti – novērtēt pašvaldību apvienošanas rezultātu.
Vienlaikus jāatceras, ka jau ir paredzēta nākamā administratīvi teritoriālā reforma 2029. gadā, kad valsts pilsētas plānots apvienot ar blakus esošo apkaimes pašvaldību, un būtībā daudzās vietās pēc teju 40 gadiem notiks atgriešanās pie padomju laiku rajoniem ar dažiem izņēmumiem. Daļēji tas jau ir noticis fakts, bet daļā gadījumu tā būs nākotne.
Pašlaik vienīgais, ko var secināt, ir tikai tas fakts, ka apvienoto novadu teritorija ir lielāka, tajos ir lielāks iedzīvotāju skaits un novados kopumā ir samazinājies deputātu skaits. Tādējādi kaut kāda ekonomija uz šo pozīciju ir, kaut arī bija pašvaldības, kur deputāts mēnesī par savu darbu saņēma tikai 20 eiro. Protams, apvienoto pašvaldību kopējais naudas maks ir līdzvērtīgs visu apvienoto kopējai summai, taču arī tēriņi pašvaldības teritorijā esošai infrastruktūrai, izglītībai, veselības aprūpei, kultūrai būtībā ir tādi paši. Ietaupījums ir tikai uz deputātu skaitu un mazāku administratīvo darbinieku skaitu.
To, ka viss nebūt nav tik vienkārši, kā sākotnēji centrālā vara bija iedomājusies, liecina kaut tas fakts, ka apvienoto pašvaldību saistošo noteikumu akceptēšanas termiņš tika pagarināts. Ir būtiska nianse – apvienoto pašvaldību deputātiem ir jābūt zinošākiem, gudrākiem, tālredzīgākiem, lai spētu pieņemt lēmumus attiecībā uz visu palielināto teritoriju. Un, lai arī šis apvienotās pašvaldības budžets ir lielāks nekā iepriekš, tomēr arī šīs apvienotās pašvaldības lielākoties saņem kaut kādu naudas daļu savu funkciju veikšanai no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Tātad būtībā joprojām vairums arī apvienoto pašvaldību nevar iztikt bez papildu dotācijas no centra.
Kā saprast situāciju, ka bieži tiek runāts par reģionālo attīstību un izaugsmi reģionos, bet 11 gadu laikā pašvaldību skaits, kuras sevi nespēj uzturēt bez pašvaldību izlīdzināšanas fonda piešprices, ir palielinājies, vienlaikus samazinājies to vietējo varu skaits, kuras no saviem ienākumiem veic iemaksas šajā fondā?
Tas ir nenoliedzams fakts, kurš liek uzdot ļoti daudz jautājumu, uz kuriem nav vienas atbildes. Iespējams, problēmas dziļākās saknes meklējamas valsts reģionālajā politikā, jo nenoliedzami, ka Latvijas tautsaimniecība ir koncentrējusies Rīgā un tās apkaimē, un tas arī nosaka vairākas reizes augstāku atalgojuma līmeni galvaspilsētā salīdzinājumā ar Latgali vai Kurzemi, kaut arī bieži vien lauku veikalā preces maksā dārgāk nekā pilsētas lielveikalā un arī pakalpojumu pieejamības līmenis laukos ir zemāks nekā galvaspilsētā. Vēl vairāk – valsts iestādes pat attālina savus pakalpojumus no cilvēkiem reģionos.
Tikai viens piemērs: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde likvidē savas filiāles Līvānos un Krāslavā, tādējādi to iedzīvotājiem jādodas uz Daugavpili, lai varētu saņemt attiecīgos pakalpojumus. Un tas notiek brīdī, kad ir milzīgas rindas uz jaunas pases vai ID kartes (kura no 2023. gada kļūst obligāts personu apliecinošs dokuments) iegūšanu. Pašvaldības vēl dara visu iespējamo, lai šāds pakalpojums cilvēkiem būtu pieejams, bet centrālajai varai tas, šķiet, neinteresē. Bet valsts interesēs ir būtiski, lai cilvēki dzīvotu laukos, mazpilsētās, nevis tikai pilsētās un vēl jo vairāk Rīgā un tās apkaimē. Skaudra realitāte ir tā, ka izmaksas laukos ir daudz augstākas nekā lielpilsētā, bet cenu pieauguma rezultātā izmaksas pieaug, kamēr pašvaldību ieņēmumu bāze to segt nespēj.
Visu rakstu lasiet 14.jūnija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!