Jautājums tiek pasniegts kā morāla un ētiska izvēle. Vienlaikus te ir skaidri redzams kas cits. Tas ir jautājums par tā saucamo «veco» un «jauno» naudu, kas rietumu medijos ir pietiekami daudz apspriests, bet pie mums par to ir runāts maz.
Ja aplūkojam jautājumu tuvāk, cēlums «tīrajai» naudai pazūd. «Tīrā» bieži izrādās vienkārši agrāk ne visai tīros darījumos iegūta nauda. Nereti tā ir agrāk salaupīta, pat nošaujamiem cilvēkiem atņemta nauda, kas tagad pasludināta par «tīru», jo ir pagājis laiks.
Ļoti daudz runāts par Lembergu un vietējiem oligarhiem. Tomēr vairums Latvijas iedzīvotāju, iespējams, nav pat dzirdējuši Valenbergu vārdu. Mediji visur parasti meklē vietējos oligarhus un maz runā par to, kas Latvijā pieder ārvalstu oligarhiem. It kā to nebūtu. It kā bankas, firmas un īpašnieki piederētu kaut kam anonīmam un amorfam. Tā var šķist, ja runā tikai par «ārvalstu investoriem» vai «finanšu tirgiem», kuru «uzticība mums ir jāiegūst». Taču «patiesā labuma» guvēji nav tikai ārzonu firmas, bet arī lielās bankas. Par to ir pienācis laiks parunāt. Valenbergi ir miljardieri, kuriem ir liela ietekme Zviedrijas un visas Skandināvijas ekonomikā vismaz kopš Andrē Oskars Valenbergs pirms vairāk nekā 160 gadiem nodibināja Stockholms Enskilda Bank. Banku, kas šodien saucas tikai nedaudz savādāk - Skandinaviska Enskilda Banken (SEB). Valenbergi kontrolē tiem piederošus fondus un holdinga kompānijas, kam savukārt pieder tādu kompāniju kā ABB, AstraZeneca, Atlas Copco, Electrolux, Ericsson, EQT, Höganäs, Mölnlycke, Nasdaq, Saab AB, SAS, SEB, SKF, Stora Enso un Wärtsilä daļas. Savulaik tika lēsts, ka Valenbergiem piederošajos un ar tiem saistītajos uzņēmumos tiek radīta trešdaļa no Zviedrijas IKP. Lūk, šādi oligarhi kontrolē arī aktīvu ziņā trešo lielāko Latvijas banku un vēl daudzas firmas, kuru nosaukumus jūs atpazināt, tikai par to «patiesā labuma» guvējiem nekad nebijāt dzirdējuši.
Raksti par tēmu
!Valenbergiem piederošajos un ar tiem saistītajos uzņēmumos tiek radīta trešdaļa no Zviedrijas IKP.
Iespējams, kāds ir dzirdējis par Raulu Valenbergu. Daudz ir rakstīts par zviedru diplomātu, kurš glāba ebreju ģimenes Holokausta laikā, taču mira čekas cietumā. Ne tik daudz par Valenbergu ēnas darījumiem ar nacistiem Otrā pasaules kara laikā. Tam gan ir veltīts holandiešu vēsturnieku Žerāra Āldera un Cīsa Vība desmit gadu garumā veikts pētījums, uz kura pamata ir izdota grāmata Bizness par katru cenu – Valenbergi. Autori apgalvo, ka SEB banka kara laikā ar viltus darījumiem palīdzējusi tolaik vācu rūpniecībai svarīgajām firmām I.G. Farben un Bosch izbēgt no īpašumu konfiskācijas. Autori apgalvo, ka zviedru banka ir finansējusi Hitlera atombumbas projektu. Apgalvo, ka pirkusi īpašumus, ko nacisti atņēma ebrejiem. Savukārt šveiciešu vēsturnieks Kristofs Grāfs stāsta par dokumentiem, kas atklāj Valenbergu darījumus ar nacistu salaupīto zeltu. Fakts ir tāds, ka arī pret SEB banku savulaik ir bijušas noteiktas ASV sankcijas – par sadarbību ar nacistiem. Vai SEB nauda tādēļ ir «netīra»? Kopējā apritē atšķirt, kura nauda ir «tīra» un kura – «netīra», nav iespējams. Labi par visu šo nesen izteicās arī režisors Alvis Hermanis, nosaucot šīs runas par liekulību. Taču uz šīs liekulības balstās politika.
Pirms svētkiem premjers savā Facebook kontā paziņoja par kādas grupas izveidi «par sadarbību finanšu sektora pārveides procesā». Agustsons (SEB), Okerblums (Citadele), Kričlija (Citadele), Dānielsons (Swedbank). Premjers lepojas, ka ir pilnīgā svešu valstu baņķieru ielenkumā, ko laikam atsver tas, ka viņi ir izslavētās «tīrās» naudas pārstāvji. Tāpēc mums par to būtu jāpriecājas. Vai patiešām? Varbūt neatkarīgas valsts premjeram tagad būtu jāsasauc tāda darba grupa, kuras mērķis būtu nepieļaut pilnīgu Latvijas finanšu sektora nonākšanu dažu skandināvu banku noteicošā ietekmē. Ja piepildīsies Danas Reiznieces-Ozolas paredzējums, ka varētu aizvērt vēl desmit bankas, Latvijas banku sektors izskatīsies krietni savādāk. Pēc notikušās «attīrīšanās», iespējams, būs sanācis tā, ka vietējā kapitāla banku īpatsvars tuvosies nullei, bet gandrīz 90% Latvijas banku aktīvu piederēs viena reģiona, proti, skandināvu bankām. Vai nevajag jau tagad sākt domāt, kā atšķaidīt šo skandināvu banku ietekmi? Varbūt ir vajadzīgs likums, kas nosaka, ka vienas bankas rokās nevar būt vairāk par 15% tirgus, bet viena reģiona banku rokās – vairāk par 40% tirgus? Mūsu valstij noteikti būtu labi, ka Latvijā ienāk kāda spēcīga vācu banka. Lūk, tādus jautājumus es redzu, ka risinātu sadarbības darba grupa premjera paspārnē, kas attiecas uz finanšu sektora pārveidi. Ne Lemberga, bet arī ne Valenbergu interesēs strādājoša premjera.
