Visgrūtākais ir pieņemt lēmumu un spert pirmo soli. Ja tas izdevies, tālākais pamazām notiks un nokārtosies, un ar rezultātu pēc tam apmierināti būs visi. Šādi divos kodolīgos teikumos var raksturot situāciju par un ap daudzdzīvokļu māju siltināšanu, kas Latvijā ar ES fondu atbalstu rit jau vairāk nekā desmit gadus.
Tomēr tieši pirmā soļa speršana, jeb iedzīvotāju vienošanās par nama renovāciju, līdz šim ir bijis vislielākais šķērslis, kas liedzis sasniegt vērā ņemamus rezultātus. Šogad, pieaugot siltuma tarifiem un aktīvāk iesaistoties pašvaldībām, situācija varētu mainīties.
Kā rubrikā “Zaudētais siltums” vēsta portāls LSM.lv, Lietuvā desmit gadu laikā izdevies nosiltināt divas reizes vairāk namu, nekā Latvijā, ieguldot renovācijas programmā aptuveni miljardu eiro (Latvijā – ap 500 miljoniem eiro)1. Galvenie šķēršļi visu šo laiku bijušu nemainīgi: iedzīvotāju nespēja vienoties par mājas renovāciju un bailes uzņemties saistības. Mūsu kā daudzdzīvokļu namu renovācijas finansētāju pieredze rāda, ka iedzīvotājus bieži vien nepārliecina pat tas, ka uzskatāmi tiek parādīti reāli piemēri, kur pēc siltināšanas rēķins par siltumu samazinās uz pusi. Tomēr situācija nav bezcerīga, jo abas minētās “barjeras” ir drīzāk emocionālas, ne racionālas, tāpēc tās ir iespējams pārvarēt, aktīvi šajā procesā iesaistoties namu apsaimniekotājiem un pašvaldībām.
Ko var paveikt pašvaldība
Viens no labajiem piemēriem Pierīgā ir Olaines pašvaldība, kas ir nākusi ar lielu iniciatīvu, izstrādājusi pašvaldības atbalsta mehānismus, un var lepoties ar vairāk nekā 30 renovētiem namiem. Olaines gadījumā liela nozīme ir tam, ka pašvaldība algo ekspertu komandu, kuri rīkojas proaktīvi, nevis gaida, kad kāds par siltināšanu sāks interesēties. Tas nozīmē iedzīvotāju sapulču organizēšanu, atbalstu māju vecākajiem, lai kopīgiem spēkiem parādītu visus tos ieguvumus, kas sasniedzami māju renovējot (mazāks rēķins, lielāka dzīvokļa vērtība, veselīgāks gaiss, jo dzīvokli biežāk var vēdināt utt.).
Liela loma ir arī tam, ka Olaines pašvaldība ir spējusi budžetā atvēlēt līdzekļus, lai nofinansētu procentu maksājumus par aizdevumu mājokļa siltināšanai. Praksē tas nozīmē to, ka, saņemot ALTUM līdzfinansējumu 50% apmērā, no atlikušajiem 50% iedzīvotāji atmaksā tikai kredīta pamatsummu. Augstas inflācijas apstākļos tas faktiski nozīmē, ka cilvēki atmaksā pat mazāk, nekā aizņēmušies (jo nauda zaudē vērtību).
Papildus minētajam, Olaines gadījumā pašvaldība finansē arī energoaudita veikšanu, tehniskā projekta izstrādi, renovācijas projekta pieteikuma sagatavošanai ES finansējuma saņemšanai, kā arī, ja mājai īsteno pilnu renovāciju, – dzīvokļu īpašnieki piecus gadus (sākot no pieņemšanas–nodošanas akta parakstīšanas datuma) saņem 90% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Olaines novadā daudzdzīvokļu mājas ir Olaines pilsētā, Jaunolainē un Stūnīšos.
Lai motivētu iedzīvotājus iesaistīties ALTUM daudzdzīvokļu māju renovācijas atbalsta programmā, Olaines novada pašvaldība katrā no šīm vietām pirmajai renovētajai mājai apmaksāja arī kāpņu telpu remontu 100% apmērā. Redzams, ka pie šādas atbalsta “paketes”, iedzīvotāju atbalsts siltināšanai pieaug, turklāt liela loma ir arī mēroga efektam – jo vairāk renovētu namu parādās, jo pieaug arī kaimiņos esošo māju iedzīvotāju interese. Galu galā, satiekoties un apspriežot ikmēneša maksājumus par siltumu, cilvēki redz, ka pat kopā ar aizdevuma maksājumu, tie ir mazāki, nekā nesiltinātā mājā. Jāņem vērā, ka tajās pašvaldībās, kur siltumapgādē pamatā izmanto gāzi, izmaksas par siltuma ražošanu šogad augs daudz vairāk. Un, lai arī patērētāji īsti nevar ietekmēt globālus procesus, kuru rezultātā laiku pa laikam energoresursu cenas sāpīgi sit pa maciņu, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji var ietekmēt patērētā siltuma daudzumu, namu nosiltinot.
Siltums dārgāks, aug siltināšanas nozīme
Ņemot vērā gaidāmo apkures rēķinu kāpumu, kā arī to, ka rudenī tiks izsludināta jauna ALTUM atbalsta programma daudzdzīvokļu māju renovācijai, ir paredzams lielāks pieteikumu skaits gan reģionos, gan līdz šim visai kūtrajā Rīgā (pagaidām nosiltināti vien daži procenti no vajadzīgā apjoma ). Jo izmaksām par siltumu pieaugot, palielināsies arī ieguvums, ko cilvēki var saņemt māju renovējot. Tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka pilnībā pašplūsmā šo procesu atstāt nevajadzētu, jo iedzīvotājiem ir grūti pašorganizēties pat tad, ja redzami būtiski ieguvumi.
Cilvēki ne vienmēr paši tos spēj novērtēt un izvērtēt to, cik lieli būs nākotnes zaudējumi, ja māja paliks nerenovēta. Atsaucoties uz Olaines, kā arī valstiskā mēroga līderu – Liepājas, Valmieras un Ventspils piemēriem, arī citas pašvaldības un lielās pilsētas varētu iesaistīties aktīvāk, lai sarunātos ar cilvēkiem, skaidrotu guvumus un mazinātu dažādus aizspriedumus. Šeit gan ir būtiska nianse – pasākumi “ķeksīša pēc” (bukleti vai informācija kāpņutelpās) diez vai ko mainīs. Ir vajadzīgi ar iniciatīvu apveltīti cilvēki, kurus pašvaldība algo ar mērķi iekustināt mājokļu siltināšanas “vilni”.
Renovācija un nama “otrā elpa”
Ir vēl kāds nozīmīgs aspekts, kas liek domāt, ka pašvaldībām nāktos uzņemties vidutāja lomu starp iedzīvotājiem un mājokļu renovācijai pieejamo finansējumu. Runa ir par padomju laikos būvēto māju tehnisko stāvokli. Jo energoefektivitātes pasākumu komplekss sevī ietver ne vien mājokļa siltināšanu (logu un ārdurvju nomaiņa, pagraba un jumta siltināšana u.c. darbi), bet arī citus mājokļa tehniskā stāvokļa uzlabošanas darbus.
Proti, ieguldījumi, no kuriem pusi sedz ES fondi, palīdz mājoklim atgūt “otro elpu”, kā arī būtiski palielina tā vērtību iepretim tiem namiem, kuri paliks nerenovēti. Lai arī tie vēl kādu laiku būs apdzīvojami, apkures izmaksas un neatliekami remonti tuvāko gadu laikā tur var sasniegt iedzīvotājiem “nepaceļamu” izmaksu apjomu. Tāpēc bieži piesauktais arguments, ka esam pārāk trūcīgi, lai renovētu, patiesībā ir traktējams pretēji: nesiltināt mājokli ir pārāk izšķērdīgi.
Augstu energoresursu cenu apstākļos pašvaldībām būtu jāiekļauj mājokļu renovācija savu svarīgāko prioritāšu sarakstā, un jāķeras pie motivējošu pasākumu izveides cilvēku uzrunāšanai un iesaistei, lai katras mājas iedzīvotāju vairākums (50% plus viens dzīvoklis) apzinātos sava lēmuma “svaru” un ieguvumus, kurus cilvēki var zaudēt pasivitātes vai iracionālu baiļu dēļ.
