Šodien var droši apgalvot, ka pasaules lielākā 2007.–2009. gadu finanšu krīze ir beigusies un tā aiziet vēsturē. Tomēr tas nepavisam nenozīmē to, ka visas mūsu finanšu sistēmas problēmas ir atrisinātas un ka pārskatāmā nākotnē to nesatricinās jaunas spēcīgas kataklizmas.

Bezprecedenta pasākumi finanšu sistēmas atbalstīšanai, ko veica pasaules varas 2008.–2009. gados (proti: tirgū ieplūdinātie triljoni dolāru un eiro), deva savus augļus. Pateicoties sistēmas piepildīšanai ar likviditāti, pārskatāmā nākotnē nav gaidāma jauna krīze pēc līdzīga scenārija (sk. Pasaules margin call). Taču tās nebūt nenozīmē, ka pārskatāmā nākotnē sistēmu nesagaida jauni un nopietni pārbaudījumi. Tādēļ ka iziešana no krīzes bija «mākslīga», pasaules finanšu sistēma atklāja, ka tā atrodas sev nezināmā, visai smagā situācijā. Un tas pirmkārt attiecas uz pasaules jaunu parādu «ainavu». Par valsts atbalsta vērienīgo pasākumu rezultātu kļuva krass deficītu un valsts parādu pieaugums, tai skaitā arī lielākajām pasaules ekonomikām. Kaut arī pirms krīzes daudzas valstis dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, tik spēcīgu deficītu un valsts parādu pieaugumu mūsu finanšu-ekonomiskā sistēma vēl nebija piedzīvojusi.

ASV 2009. finanšu gadā valsts budžeta deficīts sastādīja rekordlielus 1,42 trlj. USD, jeb 10% no IKP. Turklāt ASV valsts parāda apmērs kalendāra gada beigās pārsniedza 12 trlj. USD (pretī 9 trlj. USD 2007. gada beigās) un veidoja ap 87% no IKP! Japānas budžeta deficīts 2009. gadā bija gandrīz 0,5 trlj. USD un arī sasniedza 10%, bet valsts parāds pieauga līdz 210% no IKP (pretī 170% krīzes sākumā)!

Eiropā 2009. gadā vislielākais valsts izdevumu pieaugums bija: Grieķijai, kurai budžeta deficīts bija 12,7% no IKP, Lielbritānijai ― 12,6%, Spānijai ― 12,4%, Īrijai ― 12%, Portugālei – 9,3%!

Pat parādījās jauna abreviatūra PIGS, kas apzīmē valstis, kuras ir nonākušas grūtā finanšu situācijā (un apdraud Eiropas savienības kopējo stabilitāti): Portugāle, Īrija, Grieķija un Spānija.

Iespaidīgs ir arī valsts parāda pret IKP attiecības pieaugums Eiropas valstīm. 2009. gada beigās Grieķijai šī attiecība sasniedza 120%, Itālijai – 115%, Vācijai – 79%, Kanādai – 75%, Francijai – 74%, bet Lielbritānijai – 62%, salīdzinot ar tikai 40% 2007. gada beigās (EconomyWatch dati).

2010. gads arī nesola uzlabojumus šajā frontē. Saskaņā ar prognozēm, vadošo valstu valsts budžetu deficīti paliks tuvu 2009. gada līmenim. Ir gaidāms, ka Amerikas deficīts vispār būs jaunā rekordlielā līmenī 1,5–1,6 trlj. USD Eiropas Savienības valstu kopējais deficīts var pārsniegt 2 trlj. EUR, bet Japānas valsts budžeta deficīts pārsniegs 0,5 trlj. USD Attiecīgi turpināsies vadošo pasaules valstu valsts parādu būtisks pieaugums.

Atgādināsim, ka pēc Māstrihtas līguma Eirozonas dalībvalstīm deficīts nedrīkst pārsniegt 3% un valsts parāds 60% no IKP. Lai gan, kā Eiropas gudras galvas nonāca tieši pie šiem cipariem, lai atdalītu labu valsts finanšu stāvokli no slikta, paliek noslēpums. Vienīgais, kas ienāk prātā: kad valsts parāds ir 60%, deficīts ir 3% un IKP vidēji gadā pieaug par 5%, parāda attiecība pret IKP nepalielināsies. Bet kur reālajā dzīvē jūs esat redzējuši ekonomikas ilgtermiņa vidējo gada pieaugumu par 5%?

Tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka šādi ierobežojumi ir labāki, nekā vispār nekādu normu un ierobežojumu attiecībā uz parādu un deficītu. Bet pasaules vadošām ekonomikām šodien ir tik tālu līdz šo normu ievērošanai (sk. augstāk)!

Starp citu, runājot par «pieņemamu» valsts parāda līmeni, pastāvoša parāda pret IKP attiecības metode izraisa dažas šaubas. Valstis nevar izmaksāt parādu no IKP, jo tas viņām nepieder. Ar ko viņas tiešam rīkojas, ir valsts budžeta ieņēmumu daļa. Protams, valsts budžets ir nodoklis uz IKP, bet šī nodokļa lielums dažādām valstīm ir visai atšķirīgs. Un «godīgi» būtu attiecināt valsts parādu tieši pret valsts budžeta ieņēmumiem. Piemēram, Amerikai 2009. gadā budžeta ieņēmumi bija ap 2,1 trlj. USD. Tas ir, ja varētu novirzīt visu budžetu valsts parāda atmaksai, to varētu atgriezt tikai 6 gadu laikā! Bet diemžēl, budžetam ir arī citi izdevumi. Turklāt, vairākumam lielāko valstu šie izdevumi hroniski pārsniedz ieņēmumus. Tātad, nav līdzekļu, ko novirzīt parādu atmaksai, un pretēji, parāds ir jāpalielina.

Bet pieņemsim, ka notiek kas neiespējams. Piemēram, Amerikā būtiski samazinās valsts izdevumi, un parāda atmaksai izdodas novirzīt 10% no ieņēmumiem. Urrā! Tā ir nopietna summa – 210 mljrd. USD. Toties valsts parāda procentu samaksai vien 2008. gadā Amerika iztērēja divreiz vairāk – 450 mljrd. USD. Tātad, ar saņemto proficītu nepietiks pat procentu samaksai, un valsts parāds tik un tā pieaugs!

Te mēs nonācām pie interesanta secinājuma. Sasniedzot parāda noteiktu kritisko apjomu, tas tikai pieaugs!

Diemžēl, tādam stāvoklim tuvā situācijā šodien atrodas ne tikai daudzas valstis, bet arī municipālas institūcijas, lielas korporācijas un pat mājsaimniecības. Viena no mūsdienu finanšu sistēmas raksturīgām pazīmēm ir ļoti augsts aizņemto līdzekļu izmantošanas līmenis. Pēc dažiem Amerikas avotiem, amerikāņu kopējais parāds, ieskaitot valsti, pašvaldības, korporācijas un mājsaimniecības, 2008. gada beigās sastādīja gandrīz 60 trlj. USD. Un tas jau ir vairāk par 400% no IKP. Ir grūti iztēloties tādu scenāriju, kurā Amerikas ekonomikas izaugsme spēs nodrošināt tādu ieņēmumu pieaugumu, lai pietiktu šo parādu atmaksai.

Turklāt, amerikāņi nemaz nav nācija ar vislielākajiem parādiem. Ja varam ticēt televīzijas kanāla CNBC datiem, līderi šai ziņā ir īri, kuriem tikai ārējais parāds vien sastāda ap 1200% no IKP.

Šodien daudzi mūsu finanšu sistēmas dalībnieki praktiski nav spējīgi atmaksāt paņemtos aizņēmumus un ir spiesti tos nepārtraukti refinansēt. Ja beidzas parāda termiņš, tad pēc tā atmaksas uzreiz tiek paņemts jauns aizņēmums, bieži vien vēl lielākais.

Kāpēc gan sistēma neuzsprāgst? Tāpēc, ka gan aizņēmējiem, gan aizdevējiem šķiet piemērota situācija, kad regulāri ilgtermiņa tiek maksāti procenti. Tiešām, ja jūs 10 gadus saņemsiet 10% gadā uz obligāciju, tad jūs gan atgūsiet savu naudu, gan jums paliks ienesīgs aktīvs ar sākotnējo vērtību. Un ja vēl pēc 10 gadiem aizņēmējs pieteiks defoltu ar restrukturizāciju un 50% no summas norakstīšanu, jums vienalga būs 2,5 reizēs vairāk, nekā «zem spilvena».

Faktiski termiņa aizdevuma kapitāls mūsu sistēmā daļēji pārvērtās par beztermiņa subordinēto kapitālu, kas dod tiesības uz daļu no aizņēmēja ieņēmumiem. Piemēram, Amerikas valsts vērtspapīru turētāji saņem tiesības uz daļu līdzekļu no nodokļa uz Amerikas ekonomiku. Atgūt visu aizdoto summu viņiem pārskatāmā nākotnē, visticamāk, «nespīd» (toties, šo parādu var viegli pārdot tirgū un tas ir ļoti būtiski!), bet līdzekļu ieguldījums kā tāds paliek ļoti drošs. Pārskatāmā nākotnē Amerikas ekonomika būs visai spējīga maksāt procentus par valsts parādiem.

Taču, ja aizņēmēja finanšu stāvoklis sāk pasliktināties, tirgus sāk zaudēt uzticību viņa parādiem. Viņš varēs izmantot refinansēšanu tikai ar lielākiem procentiem, kas savukārt pastiprinās viņa finanšu problēmas. Ja situācija nepaliks labāka, kādā brīdī refinansēšana var vispār kļūt neiespējama un defolts būs neizbēgams (pēc tādas shēmas attīstījās, piemēram, General Motors bankrotēšana).

Bet ir arī pretēja sakarība. Jo augstāks procents, kuru aizņēmējs saņem refinansēšanai, jo grūtāks paliek viņa finanšu stāvoklis. Tekošu refinansēšanas likmi katram aizņēmējam tirgus nosaka kā cenu par viņa defolta risku. Kad mūsu finanšu sistēmā viss ir mierīgi un ir daudz brīvo līdzekļu, cena par risku krīt un refinansēšana paliek lētāka. Bet tad, kad ir krīze un līdzekļu trūkums, tā var katastrofāli pieaugt. Tā 2008. gadā, krīzes asākajā brīdī, daudzu korporatīvu vērtspapīru ienesīgums (kas arī ir esošā refinansēšanas likme), pat drošām kompānijām, sasniedza 30%-50%. Ir skaidrs, ka izmantot refinansēšanu ar tādu procentu ir nāvīgi. Un ja šāda situācija saglabātos ilgi, nevarētu izvairīties no masveida defoltiem un bankrotēšanas.

Ar likviditātes ieplūdināšanu tirgū 2008. un 2009. gadā šādu situāciju izdevās novērst. Bet viens no cīņas ar iepriekšējo krīzi rezultātiem izrādījās spēcīgs naudas bāzes pieaugums pasaules vadošām valūtām. Tas radīja pasaules hiperinflācijas un vēl sliktāk – pasaules naudas krīzes (uzticības rezerves valūtām kā uzkrājuma līdzeklim zaudējuma) draudus. Lai izvairīties no šīm kataklizmām, pasaules vadošās centrālās bankas jau izstrādāja plānus pārlieku likviditātes pakāpeniskai samazināšanai. Tie paredz gan pārlieku naudas bāzes sterilizāciju, gan likmju paaugstināšanu. Tam ir jānoved pie naudas piedāvājuma būtiskas samazināšanas un, rezultātā, pie refinansēšanas cenas pieauguma. Bet ņemot vērā notikušo spēcīgo parādu pieaugumu pasaulē, naudas refinansēšanai var vienkārši nepietikt visiem. Citiem vārdiem, var sākties ievērojams refinansēšanas cenas pieaugums mazāk drošiem aizņēmējiem, ar attiecīgām negatīvām sekām. Protams, tam vismazāk būtu jāskar valsts parādus, kuri paliek parādu tirgus visdrošākais sektors. Pirmkārt būs apdraudēti korporatīvie un municipālie parādi. Taču, kā parādīja nesenā prakse, tas var skart arī valstis, kas ir nonākušas grūtā finanšu situācijā. Tas, protams, ir mājiens uz Grieķiju. Toties, neviens jau nešaubās, ka vienu Grieķiju izglābs. Bet ja nu problēmas vienlaicīgi saasināsies visām PIGS un vēl citām valstīm? Naudas var arī nepietikt...

Kā arī nevajadzētu aizmirst, ka šis ir ļoti spekulatīvs finanšu tirgus, kas var ļoti ātri nodzīt lejā obligāciju cenas. Šeit pat ar vienu nelielu mājienu par iespējamām problēmām var pietikt, lai tiktu noorganizēts spēcīgs cenu kritums obligācijām un refinansēšanas likmju pieaugums «virsmākoņu» līmenī. Un tas, ka jau iepriekš minēts, var novest pasaules finanšu sistēmu iespaidīgā parādu krīzes stāvoklī.

Tomēr aprakstītais scenārijs ir tikai ekstremālākais notikumu attīstības variants. Vairāk iespējams, ka pasaules valdībām tomēr izdosies pasaules finanšu sistēmas kuģi izvest starp Scillu (pārāk daudz naudas) un Haribdu (pārāk maz naudas). Iepriekšējās krīzes izejas pieredze parāda, ka pasaules sabiedrība ir nobriedusi izstrādāt konsolidētus mērus cīņai ar mūsu sistēmas izaicinājumiem.