Pirms gada, 2011.gada 3.martā, Latvijas Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu lietā pret Latvijas komercbankām1, atbilstoši kuram par aizliegto vienošanos, tirgus dalībniekiem vienojoties par cenām, tika sodītas 22 komercbankas, uzliekot kopējo naudas sodu gandrīz 6 miljonu latu apmērā.
KP konstatējusi, ka daudzpusēja vienošanās par starpbanku komisijas maksu, kuru Latvijas bankas un banku filiāles ir noteikušas kolektīvi par karšu darījumiem POS terminālos un internetā (MIF)2 būtiski ierobežoja pieņēmējbanku konkurenci, jo MIF veidoja minimālo tirgotāja komisijas maksu (MSC), ko tirgotājs maksā pieņēmējbankai par karšu maksājumu apkalpošanu3, tādējādi slāpējot motivāciju bankām iesaistīties pieņemšanas tirgū. Tāpat par konkurenci ierobežojošu tika atzīta starpbanku vienošanās par skaidras naudas izsniegšanu ATM un bankas filiālē un konta bilances apskati.
Minētais KP lēmums tika pārsūdzēts Administratīvajā apgabaltiesā4. Jānorāda, ka lēmumā KP vairākkārt ir atsaukusies uz Eiropas Komisijas (EK) lēmumiem VISA4 un MasterCard6 lietās.
MasterCard lietā pārkāpums tika attiecināts tikai uz vienošanos par MIF piemērošanu. Komisija konstatēja, ka MIF apmērs noteica minimālo MSC komisijas maksu, tādējādi veidojot cenu konkurences ierobežojumu. Tāpat EK secināja, ka MasterCard nespēja sniegt pierādījumus attiecībā uz MIF efektivitāti un pozitīvo ietekmi uz tirgu un/ vai patērētājiem, kas nodrošinātu iespēju saņemt atbrīvojumu no vienošanās aizlieguma saskaņā ar Dibināšanas Līguma 81.panta 3.punktu (šobrīd – Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 101.panta 3.punkts). EK lēmums MasterCard lietā tika pārsūdzēts Eiropas Savienības (ES) Vispārējā tiesā. Ņemot vērā to, ka par vienu no centrāliem jautājumiem KP lietā kļuva jautājums par pārkāpuma vērtēšanu «pēc mērķa» vai «pēc sekām», vēl jo vairāk ņemot vērā apstākli, ka EK lēmumos (gan VISA lēmumos, gan MasterCard lēmumā) pārkāpumi tika vērtēti, pamatojoties uz «seku» kritēriju, bija svarīgi saprast ES Vispārējās tiesas nostāju šajā jautājumā.
Š.g. 24.maijā tika pieņemts tik ļoti gaidīts ES Vispārējās tiesas spriedums lietā, ar kuru tika noraidīta prasība atcelt Komisijas lēmumu lietā un tika secināts, ka MIF piemērošana MasterCard maksājumu karšu sistēmas ietvaros tomēr ir vērsta pret konkurenci un līdz ar to ir aizliedzama.
Prasītājas izvirzīja četrus galvenos argumentus, atbilstoši kuriem viņuprāt EK lēmums MasterCard lietā nav pamatots un ir atceļams pilnībā, proti, EK ir izdarījusi kļūdainus secinājumus: a) ka MIF noteikšana veido konkurences ierobežojumu atbilstoši Līguma 81.panta 1.punktam; b) attiecībā uz Līguma 81.panta 3.punkta piemērošanu; c) attiecībā uz Līguma 81.panta 1.punkta pārkāpumu, kas pieļauts, piemērojot MIF kļūdaino uzņēmumu apvienības lēmuma kvalifikāciju; d) attiecībā uz administratīvā procesa principu neievērošanu, pārkāpjot lietas dalībnieka tiesības tikt uzklausītam.
LESD 101.panta 1.punkta a) apakšpunkts skaidri paredz, ka konkurenci ierobežo darbības, ar kurām tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, un ka saskaņā ar judikatūru šīs normas mērķis ir aizliegt uzņēmumiem izkropļot normālu cenu attīstību tirgū7. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas (EST) praksei «gadījumos, kad lēmuma satura analīze neatklāj pietiekamu kaitējuma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas un, lai uz rīcību attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, kas liecinātu par būtisku konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu. Ja ir noteikts, ka rīcībai piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav vajadzība izskatīt tā sekas»8.
MasterCard lēmumā tika ietverta norāde, ka EK neizdarīs «galīgu secinājumu par jautājumu, vai [maksājumu organizācijas] MasterCard MIF veido ierobežojumu «pēc mērķa» 81.panta 1.punkta [šobrīd – LESD 101.panta 1.punkts] izpratnē»9, jo tika skaidri noteikts, ka MasterCard MIF rada sekas, kas ierobežo un būtiski negatīvi ietekmē konkurenci, kaitējot komersantiem «pieņēmēju» tirgū. Tādējādi sākotnējais EK vērtējums šajā lietā tika pamatots uz seku esamības analīzi tirgū, pārbaudot MIF ietekmi uz konkurenci, ņemot vērā reālo tirgus situāciju un iespējamās sekas tirgū gadījumā, ja MIF nepastāvētu. No šādas EK pieejas netieši izriet secinājums par to, ka MIF piemērošana, lai gan to raksturo tirgus dalībnieku vienošanās par cenu apmēru, tomēr nav acīmredzams konkurences tiesību pārkāpums «pēc mērķa», kas pats par sevi ir aizliegts.
Šajā sakarā būtu vērtīgi atcerēties liktenīgo LR Augstākās Tiesas (AT) Senāta spriedumu10, ko KP diezgan bieži izmanto savu lēmumu, kas skar tirgus dalībnieku aizliegtās vienošanās, argumentāciju. Atbilstoši AT Senāta spriedumam visi Konkurences likuma 11.panta pirmās daļas dispozīcijā minētie pārkāpumi veido pārkāpumu «pēc mērķa» un ir automātiski (per se) aizliegti, tālāk izdarot secinājumu, ka, konstatējot minētajā normā aprakstītās rīcības pazīmes, nepastāv nepieciešamība veikt padziļinātu analīzi par būtiskas negatīvas ietekmes uz tirgu esamību, jo KL 11.panta pirmajā daļā norādītās darbības ir uzskatāmas par tādām, kuras per se būtiski negatīvi ietekmē konkurenci un ir aizliegtas.
Komisijas pieeja VISA un jo īpaši - MasterCard lietā tomēr liek aizdomāties, ka ne visas LESD 101.panta 1.punktā (kas pēc savas konstrukcijas ir līdzīgs KL 11.panta pirmajai daļai) uzskaitītās darbības per se «pēc mērķa» ir uzskatāmas par tādām, kas būtiski kavē, ierobežo vai deformē konkurenci. Lai izvairītos no iespējami kļūdainiem secinājumiem, vērtējot tirgus dalībnieku rīcību „pēc mērķa”, gadījumos, kad pastāv iespēja novērtēt rīcību «pēc sekām», tiek dota priekšroka analīzei tieši pēc pēdējā kritērija. Šāda pieeja ir attiecināma uz visām tirgus dalībnieku vienošanām, neaprobežojoties ar šajā rakstā skarto starpbanku vienošanos par MIF piemērošanu.
Lai gan KP lēmumā tika norādīts, ka konkurences tiesību pārkāpuma vērtējums kādas atsevišķas dalībvalsts teritorijā un atbilstoši attiecīgās dalībvalsts normatīvajam regulējumam var atšķirties no konkurences tiesību pārkāpumu vērtējuma, ko izdara EK Eiropas dimensijā un kontekstā ar iespējamo LESD 101.panta pirmās daļas pārkāpumu, tomēr secinājumi, kas izriet no EK un EST rīcības kontekstā ar pārkāpumu vērtējumu «pēc mērķa» vai «pēc sekām» šķiet, ka var tikt pārnesti arī uz vietējā regulējuma interpretāciju. Ar nožēlu jāatzīst, ka šāda «pieredzes pārņemšana» kļūs iespējama tikai pēc tam, kad KL 11.panta pirmās daļas interpretācija no KP un nacionālo tiesu puses paplašināsies, neaprobežojoties ar jau šajā rakstā minētā 2009.gada AT Senāta spriedumā izdarītiem secinājumiem.
ES Vispārējās tiesas spriedums lietā T-111/08 MasterCard, Inc. un citi pret Komisiju ir pieejams šeit.
