Relatīvā nabadzībā, kas nozīmē ar ienākumiem līdz 358 eiro mēnesī, Igaunijā 2013.gadā dzīvoja 22,1% iedzīvotāju, bet absolūtā nabadzībā - ar ienākumiem zem 205 eiro mēnesī - 8% valsts iedzīvotāju, liecina Igaunijas Statistikas departamenta ceturtdien publicētie jaunākie dati.

Ja nebūtu valsts pabalstu un pensiju, tad Igaunijā relatīvā nabadzībā dzīvotu 40,7% valsts iedzīvotāju, bet absolūtā nabadzībā - 32,6%, informēja statistiķi.

2013.gadā starpība starp nadzīgāko un turīgāko valsts iedzīvotāju ienākumiem bija 6,6 reizes.

Relatīvās nabadzības līmenis lielāks bija gados vecāku iedzīvotāju vidū. 2013.gadā 32% Igaunijas iedzīvotāju, kas sasnieguši vismaz 65 gadu vecumu, dzīvoja absolūtā nabadzībā. Absolūtās nabadzības līmenis visaugstākais reģistrēts bērnu un jauniešu līdz 24 gadiem vidū un 50-64 gadus veco cilvēku vidū - abās vecuma grupās absolūtajā nabadzībā dzīvoja 10% cilvēku.

Nabadzībā dzīvoja katrs trešais Igaunijas iedzīvotājs ar pamata vai par to zemāku izglītības līmeni, bet tikai katrs 12.ar tādu izglītību dzīvoja turīgi. Vienlaikus trešā daļa Igaunijas iedzīvotāju ar augstāko izglītību veido piekto daļu valstī bagātāko cilvēku. Relatīvās un absolūtās nabadzības līmenis cilvēku ar augstāko izglītību vidū ir attiecīgi 14,6% un 4,1% - divreiz mazāk nekā cilvēku ar pamata vai par to zemāku izglītības līmeni, kuru vidū relatīvā nabadzībā dzīvo 33%, bet absolūtā nabadzībā - 10,4%.

Pirmo reizi, kopš Pasaules Banka sāka veikt globālo statistiku 1990. gadā, galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju skaits ir krities zem 750 miljoniem.

Tas ir samazinājums par vairāk nekā vienu miljardu iedzīvotāju pēdējo 25 gadu laikā. Šī gada 19.septembrī Pasaules Banka saskaņā ar jaunākajiem datiem informēja, ka galējais nabadzības līmenis kopš 2015. gada ir sarucis līdz 10 procentiem un samazinājums turpinājies pēdējo trīs gadu laikā.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri dienā jeb 694 dolāri gadā.

Šī summa, kuras pamatā ir valstu ar zemu ienākumu līmeni noteiktie nabadzības rādītāji, ir nepieciešama, lai nodrošinātu minimālās pamatvajadzības. Šis skaitlis (1,90 dolāri dienā) kā galējas nabadzības slieksnis tika noteikts 1990. gadā, kad vairāk nekā 1,9 miljardi pasaules iedzīvotāju jeb 36 procenti dzīvoja zem galējas nabadzības sliekšņa. 2015. gadā kopējais galēji nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija 736 miljoni.

Gandrīz puse no visiem cilvēkiem pasaulē spiesti iztikt ar mazāk kā 5,50 ASV dolāriem (4,75 eiro) dienā, trešdien paziņojusi Pasaules Banka.

Ziņojumā, ar kuru Pasaules Banka nāk klajā reizi divos gados, sniegts plašāks skatījums uz nabadzību un secināts, ka galējā nabadzībā dzīvojošo pasaules iedzīvotāju joprojām ir «nepieņemami augsts», lai gan proporcionāli to daļa pēdējos gados ir sarukusi.

Ziņojumā arī norādīts, ka ekonomiskās izaugsmes augļi tiek nevienlīdzīgi sadalīti starp valstīm un reģioniem.

Lai gan globālā izaugsme pēdējos gados ir gausa, kopējais nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits laikā no 2013.gada līdz 2015.gadam ir samazinājies par vairāk nekā 68 miljoniem, kas ir aptuveni tikpat daudz cilvēku, cik dzīvo Taizemē vai Lielbritānijā.

Tomēr neskatoties uz šo progresu, pašreizējās tendences liecina, ka līdz 2030.gadam var neizdoties sasniegt Pasaules Bankas mērķi samazināt galējā nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaitu līdz 3% no pasaules iedzīvotāju kopskaita.

Latvijā viena no aktuālām problēmām, kas laika gaitā ir tikai saasinājusies un būtiski kavē Latvijas ekonomikas attīstību, ir ienākumu nevienlīdzība un augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars. Turklāt tas tikai turpina pieaugt. Krīzes un pēckrīzes radītās negatīvās sekas, nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļaujot lielu daļu valsts iedzīvotāju, beidzot jāuztver nopietni un jārīkojas.

Šīs problēmas risināšanai jau 2010. gadā pieņemtajā Eiropas Savienības attīstības stratēģijā Eiropa 2020 tika iekļauts mērķis samazināt nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu, uzliekot valstīm pienākumu izvērtēt sociālās politikas efektivitāti, lai identificētu trūkumus un nepilnības.

Izvērtējot, kas pa šiem gadiem ir mainījies Latvijā, jāsecina, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet tieši otrādi – vēl vairāk pasliktinājusies. 2017. gada apsekojuma dati liecina, ka Latvijā bija trešais augstākais nabadzības riskam pakļauto personu īpatsvars ES, sastādot 23,3% no visu Latvijas iedzīvotāju skaita. 2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

Latvijā nabadzības riskam 2017.gadā bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3 % iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati.

2017. gadā Latvijā nabadzības riskam bija pakļauti 446 tūkstoši jeb 23,3 % iedzīvotāju – par 1,2 procentpunktiem vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2018. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi bija zem nabadzības riska sliekšņa.

2017. gadā, palielinoties rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 367 eiro mēnesī vienas personas mājsaimniecībai (2016. gadā – 330 eiro mēnesī). Mājsaimniecībām ar diviem pieaugušajiem un diviem bērniem līdz 14 gadu vecumam nabadzības riska slieksnis 2017. gadā sasniedza 770 eiro mēnesī (2016. gadā – 694 eiro mēnesī).

Nabadzības riskam vai sociālajai atstumtībai Latvijā 2012.gadā bija pakļauti 703 tūkstoši jeb 35,2% no visiem iedzīvotājiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Tas ir par 28 tūkstošiem mazāk nekā gadu iepriekš, kad šis rādītājs bija 731 tūkstotis jeb 36,2% iedzīvotāju. Samazinājumu ietekmējusi ekonomiskās situācijas uzlabošanās un iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu pieaugums par 5,3%, kas savukārt veicināja dziļai materiālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaita sarukumu par 1,5 procentpunktu,

Nabadzības riskam 2012.gadā bija pakļauti 19,4% Latvijas iedzīvotāju. Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem, pieaudzis nabadzības riska slieksnis, sasniedzot 233 eiro mēnesī 2012.gadā.

Nabadzības risks samazinājās iedzīvotājiem, kuru rīcībā esošie ienākumi auga straujāk nekā nabadzības riska slieksnis. Savukārt slieksnim pietuvojās vai zem tā pakļuva iedzīvotāji, kuri saņēma sociālos transfertus, kā pensijas un pabalstus, uzturlīdzekļus bērniem, stipendijas, sociālās apdrošināšanas pabalstus un kompensācijas u.tml. Piemēram, pensionāriem izmaksātās vecuma pensijas vidējais apmērs 2012.gadā, salīdzinot ar 2011.gadu, pieauga tikai par 1,2%, kamēr nabadzības riska slieksnis pieauga par 4,8%.

2013. gadā Latvijā nabadzības riskam vai sociālai atstumtībai bija pakļauti 645 tūkstoši jeb 32,7% iedzīvotāju – par 2,4 procentpunktiem mazāk nekā 2012. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Strauji samazinājies arī dziļai materiālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits – no 24% 2013. gadā līdz 19,2% 2014. gadā.

Pieaugot iedzīvotāju vidējiem ienākumiem 2013. gadā, nabadzības riska slieksnis ir pieaudzis, sasniedzot 260 eiro (2012. gadā – 233 eiro). 2013. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 21,2% Latvijas iedzīvotāju, kas ir par 1,8 procentpunktiem vairāk nekā 2012. gadā. Iedzīvotāju, kas pakļauti nabadzības riskam, īpatsvara pieaugumu visvairāk ietekmēja tas, ka ienākumu kāpums no algota darba bija straujāks par pensiju, pabalstu un citu budžeta maksājumu pieaugumu. Vidējā mēneša darba samaksa palielinājās par 28 eiro jeb 5,7%, turpretī vecuma pensijas vidēji mēnesī pieauga vien par 2,67 eiro jeb 1%.

2013. gadā būtiski palielinājies iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem īpatsvars, kuri pakļauti nabadzības riskam (no 17,6% 2012. gadā līdz 27,6% 2013. gadā). Turpretī nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars salīdzinājumā ar 2012. gadu audzis par 0,9 procentpunktiem, sasniedzot 24,3%.

2016. gadā Latvijā nabadzības riskambija pakļauti 425 tūkstoši jeb 22,1% iedzīvotāju – par 0,3 procentpunktiem vairāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2017. gadā veiktās iedzīvotāju aptaujas dati. Šo iedzīvotāju ekvivalentie ienākumi bija mazāki par 330 eiro mēnesī.

2016. gadā, palielinoties iedzīvotāju rīcībā esošajiem ienākumiem, pieauga arī nabadzības riska slieksnis – līdz 330 eiro mēnesī (2015. gadā – 318 eiro mēnesī).

Pēc straujā samazinājuma par 4,6 procentpunktiem 2015. gadā nabadzības riskam pakļauto bērnu īpatsvars būtiski nav mainījies un 2016. gadā bija 18,4% (2015. gadā – 18,6%). Mājsaimniecībās, kurās apgādībā esošos bērnus audzina tikai viens no vecākiem, nabadzības risks joprojām ir augsts un sasniedza 34,3% (2015. gadā – 34,4%).

CSP dati atklāj, ka ievērojami samazinājies nabadzības risks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina trīs vai vairāk bērnus – no 25,5% 2015. gadā līdz 19,8% 2016. gadā. Nabadzības risks ir būtiski zemāks mājsaimniecībās, kurās divi pieaugušie audzina vienu vai divus bērnus – attiecīgi 13,4% un 14,4%.

Vairāk nekā 2,2 miljardi pasaules iedzīvotāju dzīvo nabadzībā vai uz nabadzības sliekšņa, un situāciju pasliktina finanšu krīzes, dabas katastrofas, pieaugošās pārtikas cenas un vardarbīgi konflikti, brīdina ANO.

Kaut arī nabadzība pasaulē ir samazinājusies, nopietnus draudus turpina sagādāt pieaugošā nevienlīdzība un sistēmiskas problēmas, teikts ANO gadskārtējā tautas attīstības ziņojumā.

ANO norāda, ka aptuveni 1,2 miljardi pasaules iedzīvotāju nākas ikdienā izdzīvot ar aptuveni 1,25 ASV dolāriem vai pat mazāku naudas summu.

Nabadzības problēmu risināšanā svarīga loma ir valdības politikas orientēšanai uz darba vietu radīšanu un sociālo drošības sistēmu, teikts ziņojumā.

Dziļa nevienlīdzība un nabadzība bieži vien izceļ strukturālās vājās vietas. Lielāka nabadzība parasti ir starp nabadzīgajiem, sievietēm, minoritātēm (etniskām, valodas, reliģijas, migrācijas vai seksuālām), pamattautību iedzīvotājiem, lauku un nomaļu reģionu iedzīvotājiem, invalīdiem un valstīm, kurām nav pieejas atklātiem ūdeņiem vai ir ierobežoti dabas resursi, teikts ANO ziņojumā.

Nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedzis teju 20 miljonus, kas ir augstākais rādītājs desmitgadē, ekonomikai ciešot no sankcijām par iebrukumu Ukrainā un sarukušajām naftas cenām, liecina oficiālie dati.

Zem minimālā ienākumu līmeņa dzīvo 19,8 miljoni cilvēku jeb vairāk nekā 13% Krievijas iedzīvotāju, salīdzinot ar 19,5 miljoniem 2015.gadā, liecina Krievijas oficiālās statistikas aģentūras Rosstat dati.

Krievijā ienākumi sezonās mēdz ievērojami atšķirties un nabadzības robeža ceturtajā ceturksnī bija noteikta 9691 rubļu (162 eiro) līmenī.

2014.gadā pirms Krievija ieslīdēja recesijā krītošo naftas cenu un Rietumu noteikto sankciju dēļ nabadzībā dzīvoja 16,1 miljons Krievijas iedzīvotāju.

Recesiju pavadīja cenu kāpšana, kas smagi ietekmēja patērētāju pirktspēju, lai arī rubļa kurss pēdējos mēnešos ir pieaudzis.

Pērn nabadzībā dzīvojošo Krievijas iedzīvotāju skaits bija lielākais kopš 2006.gada, kad ar ienākumiem zem minimālās robežas dzīvoja 21,6 miljoni cilvēku. Tomēr nabadzības līmenis ir divreiz zemāks nekā 2000.gadā, kad oficiāli nabadzībā dzīvoja 40 miljoni cilvēku.

Absolūtais vairākums (97%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka nabadzība Latvijā ir aktuāla problēma.

To atklāj pētījumu aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT, raidījumu 900 sekundes, novembrī veikts pētījums.

No aptaujātajiem iedzīvotājiem, kas uzskata, ka nabadzība Latvijā ir aktuāla problēma, 74% uzskata, ka tā ir ļoti aktuāla, bet 23% - ka drīzāk aktuāla problēma.

To, ka Latvijā nabadzība nav aktuāla, uzskata tikai divi procenti ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem. No tiem 1% uzskata, ka nabadzība Latvijā drīzāk nav aktuāla un 1% - ka noteikti nav aktuāla.

Savukārt vienam procentam aptaujāto Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadam nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Aptauja veikta laikā no 2012. gada 6. novembra līdz 8. novembrim, ar interneta starpniecību visā Latvijā aptaujājot 700 ekonomiski aktīvos Latvijas iedzīvotājus vecumā no 18 līdz 55 gadiem.

Ekonomikas izaugsme un nodarbinātības pieaugums ir atstājusi visnotaļ pozitīvu ietekmi uz nodarbināto nabadzības risku. Strādājošo nabadzības riska indekss ir samazinājies no 9,4% 2010.gadā līdz 8,8% 2011.gadā. Savukārt tas ir pieaudzis pensionāriem no 11% līdz 16%, kā arī nepilnajām ģimenēm, kurās viens no vecākiem audzina bērnus – no 39% līdz 43%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes pētījums.

Statistiķi norāda, ka 2011. gadā, pieaugot ekonomikai, ieguvēji bija ekonomiski aktīvie iedzīvotāji, kuru ienākumi auga samērojamā tempā ar ekonomikas izaugsmi, kā rezultātā to nabadzības riska indekss samazinājās.

Runājot par konkrētām kategorijām, ir jānorāda, ka 2011. gada vienam pieaugušajam iedzīvotājam nabadzības riska slieksnis tika noteikts uz 157 latu robežas mēnesi, kas ir par desmit latiem vairāk nekā gadu iepriekš.Diviem pieaugušajiem šis skaitlis sasniedza 235 latus jeb par 14 latiem vairāk nekā gadu iepriekš. Diviem pieaugušajiem ar vienu bērnu jaunāku par 14 gadiem šis skaitlis bija 282 lati (+17 lati), savukārt diviem pieaugušajiem ar dieviem bērniem jaunākiem par 14 gadiem šis skaitlis bija 329 lati (+20 lati).

«Es nevaru dzīvot turīgi, ja arī citi nedzīvo turīgi. Esmu salīdzinājis tos pakalpojumus, kurus sniedzu šeit Latvijā. Ja es šos pašus pakalpojumus sniegtu kādā no lielajām ekonomikām...,» sacījis zvērināts advokāts Aldis Gobzems.

Jautāts, vai jāreizina ar desmit, advokāts laikrakstam Neatkarīgā teicis: «Vismaz. Ja ne ar 100. Pasaules kontekstā esmu diezgan trūcīgs advokāts. Protams, advokātu ir tik daudz, un viedoklis, ka visi ir turīgi, ir nepareizs. Vienai daļai iet ļoti smagi. Jo tirgus ir tik liels, cik ir. Un tendence tirgum ir samazināties. Tieši tā dēļ, ka no Latvijas cilvēki aizbrauc. Tas neattiecas tikai uz advokatūru. Tas attiecas uz jebkuru sfēru. Jo mazāks iedzīvotāju skaits, jo mazāk iespēju nopelnīt.»

«Mana vēlme ir dzīvot pārtikušā Latvijā, kur labklājība ir katrā ģimenē. Ar nožēlu jāsaka, ka tas tā nav. Liela iedzīvotāju daļa dzīvo nabadzībā, reālā nabadzībā. Galvenais iemesls, kāpēc mēs dzīvojam nabadzībā, ir jāmeklē mūsos pašos - Latvijas iedzīvotāju zemajā pašapziņā, zemajā pašnovērtējumā. Un tāpēc piedzīvojām treknos gadus, kad gribējām izrādīties kas vairāk nekā esam, un dabūjām tās smagās sekas, kas ir šodien. Un, ja šodien kāds saka, ka Latvija ir piedzīvojusi veiksmes stāstu, tad tam negribu piekrist. Negribu piekrist, raugoties uz statistikas rādītājiem. Tik daudz iedzīvotāju ir aizbraukuši no Latvijas. Aizbraukuši ir ne tikai vājākie un nevarīgākie, aizbraukuši ir tie, kas ir sociāli, ekonomiski aktīvi. Neaktīvie nodzeras un neko nedara. No manas juridiskās tēmas raugoties... Aizvien vairāk fizisko personu ir spiestas pieteikt savu maksātnespēju. Tas nebūt neliecina par veiksmes stāstu ekonomikā,» skaidrojis advokāts.

Pērn Igaunijā 18,7% iedzīvotāji dzīvoja relatīvā nabadzībā, kamēr absolūtā nabadzīvā dzīvoja 7,3% valsts populācijas. Šogad šie rādītāji ir attiecīgi 19,9% un 6,5%, citējot Igaunijas oficiālo statistiku, vēsta portāls BBN.

Igaunijā par relatīvā nabadzībā dzīvojošu personu uzskata tādu, kura ikmēneša ienākumi ir zem 329 eiro, bet par nabadzībā dzīvojošu personu tiek uzskatīta tāda, kura mēneša ienākumi ir zem 196 eiro.

Šādus datus Igaunija ieguvusi no soicālā pētījuma, ko kopš 2004. gada veic Igaunijas statistikas birojs.

2013. gadā pētījumā piedalījās vairāk nekā 5 700 valsts mājsaimniecības.

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Francijā vairāk nekā vienpadsmit miljonu cilvēku dzīvo nabadzībā un sociālā norobežotībā. Nabadzīgo statuss ir arī tādiem cilvēki, kam ir darbs, raksta thelocal.fr.

2009. un 2010. gadā 1,2 milj. Francijas iedzīvotāju saņēma «ļoti zemas algas», cieta zaudējumus vai bija bez darba.

Onpes apkopotie dati liecina, ka 13,5% francūžu algā saņem 60% no vidējās darba samaksas Francijā. Tas nozīmē, ka 8,2 milj. cilvēku saņem mazāk nekā 954 eiro mēnesī. Ņemot vērā, ka par studio tipa dzīvokli Parīzē mēnesī ir jāmaksā aptuveni 700 eiro, šī summa nav pārāk liela, raksta medijs.

Galējā nabadzībā Francijā dzīvo teju divi miljoni iedzīvotāju, kas saņem mazāk nekā 40% no vidējās darba samaksas jeb mazāk nekā 640 eiro mēnesī.

Visvairāk nabadzīgo iedzīvotāju ir tādās vecuma un sociālajās grupās kā jaunieši, vecāka gadagājuma sievietes un vientuļās mātes, teikts Onpes pētījumā.

Pasaules 1000 bagātākie miljardieri jau ir atguvušies no jaunā koronavīrusa pandēmijas postošās ietekmes uz ekonomiku, bet nabadzīgākajiem cilvēkiem būs nepieciešami vismaz desmit gadi, lai atgūtos, secināts starptautiskās humānās palīdzības organizācijas "Oxfam" ziņojumā.

Tūlītējā pandēmijas ietekme var izpausties kā ekonomiskās nevienlīdzības pieaugums gandrīz visās valstīs, teikts "Oxfam" ikgadējā ziņojumā par nevienlīdzību.

Pandēmijā lielie vēl lielāki un turīgie vēl turīgāki  

Jau kopš pandēmijas sākuma tiek spriests par to, kādu burtu galu galā...

"Vīruss ir izgaismojis, vairojis un palielinājis esošo bagātību, dzimumu un rasu nevienlīdzību. Vairāk nekā divi miljoni cilvēku ir miruši un simtiem miljoniem iedzīti nabadzībā, kamēr daudzi no bagātajiem - personas un korporācijas - plaukst. Miljardieru bagātības atjaunojās pirmspandēmijas augstumos nieka deviņu mēnešu laikā, kamēr pasaules nabadzīgāko cilvēku atkopšanās var ilgt vairāk nekā desmit gadus," norādīts ziņojumā.

Deviņu mēnešu laikā no pērnā gada marta līdz decembra beigām miljardieru bagātība pieaugusi par 3,9 triljoniem ASV dolāru, teikts ziņojumā.

Tikmēr nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaits pasaulē pērn varētu būtu pieaudzis līdz 500 miljoniem, norādījusi "Oxfam"

Līdz 2025. gadam, ja Eiropas valdības turpinās piemērot izdevumu samazināšanas un taupības politikas, nabadzībā varētu nonākt pat 25 miljoni eiropiešu, aplēsusi starptautiskās palīdzības organizācija Oxfam.

Organizācija izstrādājusi pētījumu, kurā norāda, ka Eiropas valstīm jāņem vērā bēdīgā pieredze ar sociālo izdevumu samazināšanu Latīņamerikā, Dienvidaustrumāzijā un Āfrikā aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados. Šiem reģioniem, lai atgūtos, pēc tam bijuši nepieciešami aptuveni divdesmit gadi.

«Šādas politikas bija izgāšanās – zāles, kas mēģināja ārstēt slimību, pacientu nogalinot. Tas nedrīkst atkārtoties. Oxfam aicina Eiropas valstu valdības atteikties no taupības pasākumiem un to vietā izvēlēties ekonomiskās izaugsmes veicināšanu, kas cilvēkiem, sabiedrībai un videi nodrošina labāku iznākumu,» palīdzības organizācijas pausto citē Euobserver.

Koronavīrusa pandēmijas izraisītās ekonomikas lejupslīdes dēļ aptuveni 115 miljoni cilvēku visā pasaulē šogad varētu nonākt galējā nabadzībā, trešdien brīdināja Pasaules Banka (PB).

Vēl augustā tika prognozēts, ka šis skaits tika lēsts ap 100 miljoniem, līdz ar to realitāte rādās būt krietni drūmāka.

Pasaules Banka galējo nabadzību definē kā iztikas minimumu mazāk nekā 1,90 dolāri (1,60 eiro) dienā.

"Pandēmija un globālā recesija var izraisīt vairāk nekā 1,4% pasaules iedzīvotāju nonākšanu nabadzībā," teic PB prezidents Deivids Malpass.

Neņemot vērā pandēmiju, globālais galējās nabadzības līmenis šogad būtu sarucis līdz 7,9%. Taču esošajos ārkārtas apstākļos tas prognozējams pat 9,4%.

Galējās nabadzības līmeņa pieauguma temps ir atkarīgs no globālās ekonomikas prognozēm, kurās PB paredz kritumu no 5% līdz 8%.

PB eksperti aprēķinājuši, ka teju ceturtdaļa pasaules iedzīvotāju spiesti iztikt ar mazāk kā 3,20 dolāriem dienā, bet vairāk nekā 40% jeb gandrīz 3,3 miljardi cilvēku - ar mazāk nekā 5,50 dolāriem.

Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības līmenis Latvijā joprojām ir ļoti augsts, jaunākajā ziņojumā norāda Eiropa Komisija (EK).

Latvija ir veikusi dažus pasākumus sociālās palīdzības sistēmas reformēšanai un pabeigusi apjomīgu sociālā nodrošinājuma sistēmas izvērtējumu, kas nodrošina stabilu pamatu uz pierādījumiem balstītai reformai. Tā ir ievērojami palielinājusi dažādus ar bērniem saistītus pabalstus un palielinājusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Tomēr sociālās aizsardzības efektivitāte attiecībā uz nabadzības mazināšanu joprojām ir zema, un efektīvas sociālās drošības sistēmas izstrāde joprojām sagādā grūtības.

Kopumā liela daļa iedzīvotāju riskē nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, un bērniem šis rādītājs ir vēl augstāks, norāda EK. Ģimenes ar bērniem, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti un lauku apvidu iedzīvotājus skar īpaši augsts risks nonākt nabadzībā un sociālā atstumtībā.

Itālijas premjerministrs Džuzepe Konte trešdien apliecināja, ka lūgs Eiropas Komisiju (EK) piešķirt Itālijas trūcīgajiem dienvidiem īpašu statusu, lai sekmētu nodarbinātību un aktīvāk vērstos pret organizēto noziedzību.

«Mums ir jācenšas panākt, ka Eiropa atzīst īpašo statusu mūsu dienvidiem, lai mēs varētu veikt ārkārtas pasākumus attīstībai,» sociālajā tīklā «Facebook» pavēstīja premjers pirms došanās uz Briseli, kur viņš tiksies ar EK jauno prezidenti Urzulu fon der Leienu.

Pateicoties īpašajam statusam, valsts dienvidu reģioni iegūs preferenciālu un tiešu piekļuvi dažām Eiropas Savienības (ES) programmām.

Bezdarba līmenis jaunieši vidū šajos reģionos šobrīd ir viens no augstākajiem Eiropā.

Dienvidos vairāk nekā 1,8 miljoni ģimeņu 2018.gadā dzīvoja pilnīgā nabadzībā, liecina jaunākie «Eurostat» dati.

Jaunatnes nodarbinātības problēmu dēļ ietekmīgo organizētās noziedzības grupējumu vervētājiem savus mērķus sasniegt kļuvis vieglāk.

Spānijas taupības programmai ir postoša ietekme uz bērniem un valsti, secinājusi cilvēktiesību organizācija Council of Europe.

2011. gadā nabadzība bērnu vidū bija sasniegusi 30%, un līdzekļu cirpšana veselības, izglītības un labklājības jomā daudziem bērniem nozīmē nepietiekamu uzturu un pat mājokļa zaudēšanu, norādīts Strasbūrā bāzētās organizācijas ziņojumā. Tāpat nabadzība pieaugusi arī invalīdu vidū. Ziņojumu par situāciju Spānijā sagatavoja cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks, ziņo BBC.

Tikmēr Spānijas valdība min, ka pabalsti invalīdiem ir palielināti, tāpat audzis investīciju apjoms zinātnei.

Kopš 2008. - 2009. gada Spānija piedzīvojusi vairākas izdevumu cirpšanas. Bezdarba līmenis šā gada otrajā ceturksnī veido 26,3%, kas ir neliels samazinājums, salīdzinot ar rekordu – 27,2% šā gada pirmajā ceturksnī.

«Domāju, ka es nepārspīlēju. Manuprāt, referenduma pamats ir nežēlīgā taisnvirziena konsolidācija, kas cilvēkus iedzinusi nabadzībā,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis advokāts un rakstnieks Andris Grūtups.

«Un tagad, kad vismaz 100 000 cilvēku pametuši Latviju, palikušajiem dzīve kļūst daudz grūtāka. Šādā situācijā atliek uzšķilties vismazākajai dzirkstelei – un ekonomiskā krīze pārvērtīsies etniskajā krīzē. Cilvēks meklē izeju, meklē atbildi uz jautājumu: kāpēc krievu laikā bija labāk? Un kāpēc viņam tik grūti klājas tagad: kas vainīgi – latvieši, valdība? Nabadzība, kuru izsaukusi varnešu veiktā bezatbildīgā konsolidācija, ir draudoši pāraugusi vēl lielākās briesmās,» klāstījis Grūtups.

«Un ko es te redzu? Vienu ebreju revolucionāru Lindermanu, kurš tagad tuvina degošu sērkociņu benzīna mucai. Atceros, pirms kaut kādiem gadiem Latvijas TV bija sižets ar Lindermanu galvenajā lomā. Viņš jau sēdēja Latvijas cietumā, apsargu pavadībā viņu veda uz apgabaltiesu, un kāds žurnālists Lindermanam tobrīd uzdeva dažus ekspresjautājumus. Lindermans ar izbolītām acīm un mežonīgu pārliecību apgalvoja, ka pienāks brīdis, kad Latvijā līs asinis, un to būs daudz. Izskatās, ka šis cilvēks, pravietodams un pareģodams, virzās uz priekšu pēc kaut kāda sava plāna, un es baidos, ka, redzot, kā tas konflikts eskalējas, tāda situācija vasarā var nobriest...,» viņš stāstījis.

Finanšu krīze Eiropā bez pietiekoša daudzuma pārtikas atstājusi 43 miljonus cilvēku, pavēstījis Starptautiskais Sarkanais Krusts, norādot, ka kontinents saskaras ar dziļāko humanitāro krīzi pēdējā pusgadsimta laikā.

Organizācijas izveidotajā ziņojumā, kurā pētīta ekonomiskās krīzes ietekme, secināts arī, ka aptuveni 120 miljoni eiropiešu riskē nokļūt nabadzībā, bet vēl dauzi citi izjūt krīzes ietekmi, vēsta Press TV.

«Cilvēku dzīves ir satricinātas, un izskatās, ka situācija turpina pasliktināties. Miljoniem eiropiešu eksistē tikai dotajam brīdim – bez jebkādiem ietaupījumiem un bez finansiāla spilvena, lai izturētu negaidītus tēriņus. Eiropa ir saskārusies ar dziļāko humanitāro krīzi pēdējo sešu desmitgažu laikā,» prezentējot pētījumu, sacīja Starptautiskā Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs Bekels Gelata (Bekele Geleta).

Džini koeficients, kas, tuvināti runājot, parāda iedzīvotāju ienākumu atšķirības valstī Latvijā, 2016. gadā bija 34,5, bet 2022. gadā tikai 34, kas ir zemākais koeficients pēdējos 20 gados, tomēr kopumā Latvija paliek nevienlīdzīgāko Eiropas valstu galvgalī.

Džini koeficients ir statistikas paņēmiens ieņēmumu nevienlīdzības mērīšanai, kuru savulaik radījis itāļu sociologs Kornado Džini, to aprakstot 1912. gadā. Tā vērtība ir diapazonā no 0 līdz 100 un sākotnēji tiek aprēķināta procentos. Koeficienta vērtību iegūst, reizinot ar 100. Nulles vērtība nozīmē absolūtu ienākumu vienlīdzību, proti, ka visi valsts iedzīvotāji saņem vienādus ieņēmumus un ir līdzvērtīgi pēc īpašumu piederības. Savukārt koeficienta vērtība 100 nozīmētu, ka kādā valstī visus ienākumus saņem viens cilvēks, bet pārējie nesaņem neko un viņiem arī nekas nepieder. Praktiski, protams, nav sastopama nedz nulles vērtība, nedz arī kāda valsts, kurā Džini koeficients būtu 100. Vienlīdzīgāko valstu sarakstā ir Dānija, starp citu, arī Čehija, kur Džini koeficients turas krietni zem 30 punktu vērtības. Savukārt koeficienta vērtība ap 70 punktiem turas Namībijā. Ļoti liela nevienlīdzība sastopama Āfrikā un Dienvidamerikā, bet Eiropā, Džini koeficientam pārsniedzot 30 punktu vērtību, var runāt par negatīvām ekonomikas izmaiņām, bet tikpat labi arī par pozitīvām pārmaiņām.