Jānis Rutmanis ilgāk nekā dekādi strādā Holivudā kopā ar pasaulē atzītiem aktieriem un režisoriem; brīvajā laikā viņš dzied latviešu vīru korī.
Pēc vidusskolas beigšanas Jānis 90. gadu sākumā aizbrauca uz ASV. Viņam tobrīd bija tikai 18 gadu. ASV paguvis gan strādāt celtniecībā, «ceļot Čikāgu», gan mācīties psiholoģiju un tieslietas, kamēr nonācis līdz tam, kas pašu patiešām interesē – pasaules kino.
Ceļš līdz Holivudai
«Draugs, kas kā skaņu inženieris bija beidzis Kolumbijas TV un kino skolu, ieteica tajā iestāties arī man. Sazinājos ar šo skolu, kur tieši tobrīd bija atvērto durvju diena. Tālākais ceļš bija likumsakarīgs – pirmās studentu filmas ar draugu piedalīšanos, sanāca interesanti,» pirmā skolotāja atziņas atceras Jānis. Savukārt pirmais profesionālais darbs, pie kā strādājis, bijusi filma Rocky and Bullwinkle ar Roberta de Niro piedalīšanos.
«Skola deva iespēju strādāt par laukuma asistentu,» stāsta J. Rutmanis. «Tas bija laiks, kad vēl nebija varenu fotoaparātu un telefonkameru, kas taisa spožas un pievilcīgas bildes. Kad sāku studijas Kolumbijas skolā, vel nebija HD video. Arī video netika izmantots mācību procesā, bet bija disciplinēta pieeja katrai kinolentes minūtei – līdzīgi, kā to veido Holivudā.»
Pirmajiem darbiem sekojusi dalība daudzu slavenu filmu tapšanā, lielākoties – kā gaismotājam, operatoram vai fotogrāfam. Jānis stāsta, ka pašam visinteresantāk bijis strādāt ar aktrisi Skārletu Johansoni, kas pārsteidza gan filmēšanas laukumā, gan ārpus tā. Projekti kopā ar šo aktrisi viņam jau bijuši vairāki. Savukārt fiziski visgrūtāk esot filmēt šausmu filmas, jo tās ir saistītas ar nakts stundām.
Konkurence esot liela – Holivudā gadā tiek uztaisītas aptuveni 400 filmu, katrai parasti ir tikai rakstnieks, režisors, aktieri, bet gribētāju piedalīties šajā procesā ir daudz reižu vairāk. «Losandželosā bieži var pamanīt cilvēkus ar pārsteidzošām iemaņām no visas pasaules. Vērtējot šo cilvēku darbus, gribot negribot jādomā par darba pilnvērtību un saistošu izpildījumu, lai tas nonāktu globālā ekranizācijā. Ir mirkļi, kad analizēju savas spējas un līdz šim veikto. Dažreiz rodas šaubas, vai pietiks spēka un iztēles veidot darbus, kas spēs vēstīt pasaules ekrānos to, ko jau bieži prātā iztēloju.»
Nejauka vilšanās
Interesanti, ka aptuveni pēc desmit gadu ilga darba Holivudā Jānis nolēmis īstenot sapni un pievērsties režijai. 2008. gadā viņš par saviem līdzekļiem bez valsts atbalsta uzfilmēja pilnmetrāžas spēlfilmu Kailums, kas nebija vis kāds paša sacerēts gabals, bet Zigmunda Skujiņa sarakstītais un kino meistara Arvīda Krieva jau ekranizētais romāns Spēle. Lai arī filmā piedalījās liela daļa no tobrīd vairāk pieprasītajiem latviešu aktieriem, īstu popularitāti tā neguva. «Atziņa par padarīto darbu gada garumā radīja nejauku vilšanos. Pārliecība, ka šis kucēns ir jāslīcina, bija kaut kas līdzīgs sēru gājienam,» atceras Jānis. Pēc tam viņš atgriezies pie ierastā gaismotāja–operatora darba. Paspējis arī pastrādāt pie seriāla filmēšanas Maskavas TV kanālam.
Lieli plāni
Domas par paša radītām filmām un scenārijiem viņš gan neesot atmetis un jau pašlaik strādājot ar vairākiem stāstiem. Jānis domājot par neatkarīgo kinofilmu ekranizējumiem ASV. «Man ļoti patika Jāņa Norda filma Mammu, es tevi mīlu!, kuru uzņēma operators no Vācijas, ar kuru bieži strādājam kopā Holivudā. Gribējās viņu atbalstīt, tomēr tas neizdevās saistību dēļ ASV,» saka J. Rutmanis. Turpmākos gadus viņam esot mērķis rast jaunus sadarbības partnerus Latvijā kino uzņemšanā, kā arī aktīvi meklēt sadarbības iespējas Holivudas producentu vidū, kas vēlētos uzņemt Latvijā kinofilmas. Viņaprāt, pie mums būtu svarīgi piesaistīt ārzemju ražotājus, veicinot vidējas klases veidošanos. «Vajadzētu veicināt labu amatnieku un meistaru atgriešanos. ASV, piemēram, kino gaismošanas nozarē redzu atbalstu arī no savas arodbiedrības. Neskatoties uz to, ka daudzi projekti atstāj Kaliforniju nodokļu un citu ekonomisku faktoru iespaidā, redzu sava amata augļus, strādājot tieši šādā sistēmā, kas izvērtē aroda pārstāvju labklājību mūža garumā.» Strādājot šajā mašinērijā, esot skaidrs, ka katram projektam ir budžets, un ir izstrādāta formula, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu. Studiju skatījumā tā ir kā garantēta investīcija. Vidējais filmas peļņas koeficients ir aptuveni 20%, uzsver J. Rutmanis.
Saglabāt latvietību
«Angļu valodā rakstīt man ir ērtāk nekā latviešu. Dzīvojot lielāko dzīves daļu Amerikā, saprotu šo valodu un kultūru,» stāsta Jānis, sarežģītākiem vārdiem meklēdams precīzu tulkojumu telefona vārdnīcā.
Tomēr, lai uzturētu saikni ar latviešiem, viņš sācis dziedāt vīru korī Losandželosā. Tas aizņemot daudz laika, jo uz mēģinājumiem jābrauc tālu, tomēr kopā ar vīriem rodas vienotības sajūta dziesmā un kopienā kā latviešiem, tāpēc gandarījums esot divkāršs. Pašlaik viņa koris Uzdziedāsim, brāļi! gatavojas pirmajai koncerttūrei Latvijā, kura paredzēta jau jūnija vidū un būs kā labdarības pasākums, lai vāktu ziedojumus bērnu namiem un Lestenes baznīcai. «Tā ir pienākuma apziņa, bet tā ir arī laba apziņa, labas vibrācijas. Gribētu dejot arī tautasdejas, bet iemaņu vēl nav, tāpēc esmu sācis filmēt dokumentālo filmu Dancis, kurā galvenokārt būs Latvijas dejotāji, taču būs arī dziedātāji un dancotāji no citām nācijām. Iedvesma tam bija Losandželosas deju kopa Pērkonītis un Sietlas Trejdeksnītis.» Jautāts par to, kas viņu motivē pamest darbu Holivudā un ik semestri pavadīt vairākus mēnešus Latvijā, mācot kino gaismošanas iemaņas studentiem RISEBA, Jānis atzīst, ka darot to jauniešu dēļ. «Vēlos mācīt arī savai meitai iecietību, cieņu un sagādāt vairāk priecīgu nodarbju, piemēram, dejas nometni Latvijā, kur kontaktēties ar šejienes bērniem, stiprinot piederības sajūtu Latvijai un izglītojot viņus par mūsu tradīcijām un kultūru. Man ir svarīgi, lai mans bērns augtu kā latvietis.»