Vieglas dienas un laicīgus labumus negaidi, tā, sākot kopīgas darba gaitas, režisorei–producentei Antrai Cilinskai savulaik postulēja Juris Podnieks
Antra Cilinska ir viena no Jura Podnieka studijas dibinātājām un tās direktore kopš 1994. gada, bet kino industrijā «peld» jau kopš astoņdesmitajiem gadiem. Viņa tagad zina, ka ievadā pieminētais, reiz kolēģa sacītais, bijuši viedi vārdi, jo apsēstajiem ar kino darbs paņem teju visu cilvēka dzīvi. Viņa sevi mazāk asociē ar biznesa lēdiju, vairāk ar radošu cilvēku, kurš obligātās izvēles kārtā nodarbojas arī ar studijas un filmēšanas procesu vadību. Taču vajadzīgais «krampis» ir, kaut vai lai cīnītos par kino nozares valsts atbalsta budžeta pieaugumu.
Fragments no intervijas, kas publicēta 4. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:
Jāņa Joņeva kulta romāna Jelgava 94 ekranizācija pirmizrādi piedzīvoja 18. septembrī, bet no 20. septembra tā skatāma kinoteātros. Kādas jums kā vienai no spēlfilmas veidotājiem ir atsauksmes?
Domāju, ka visi dievi ir stāvējuši klāt. Visvairāk priecē, ka skatītāju atsauksmes ir visnotaļ pozitīvas. Cilvēkiem patīk. Tomēr viņi dalās divās grupās. Vienā no tām ir tie, kuri ir lasījuši grāmatu, un tas vedinājis nākt noskatīties filmu, bet citi tikai pēc ekranizējuma noskatīšanās plāno ķerties pie iespieddarba. Protams, pamatjautājums ir, kā cilvēki uztver filmu, un esmu nudien gandarīta, ka pozitīvi, sakot, ka pēc noskatīšanās ir patīkama pēcgarša. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski. Vēl izdevies panākt, ka katrs skatītājs 86 minūšu garās filmas skatīšanās laikā kādā brīdī var identificēt sižetu ar sevi, dzīvi, atmiņām, piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem. Man šķiet, ka tas ir izcili. Jāteic – pirmais vilnis ir labvēlīgs. Kritika? Arī tādai jābūt. Nekad nav tā, ka pilnīgi viss ir ideāli, bet arī kritiķu atsauksmes pagaidām ir diezgan pozitīvas, par ko arī esam ļoti priecīgi.
Tātad ir gandarījuma sajūta par paveikto darbu?
Jā, noteikti. Iespējams, arī tāpēc, ka brīžiem nemaz negāja tik viegli un bija dažādi šķēršļi, ko nācās pārvarēt. Pirmais pārbaudījums jau bija pašos pamatos. Proti, kā grāmatu vispār «pārcelt» uz ekrāna. Tātad jau scenārija līmenī nācās vētīt, kā pareizāk atlasīt, ko paņemt no drukātā teksta un kā veidot stāstu uz ekrāna. Lasot taču katrs redz savu filmu, bet mēs skatītājam piedāvājam vienu, ar ko viņam jāsadzīvo, jājūt līdzi un jāspēj baudīt. Šī grāmata ir ļoti specifiska. Varētu teikt, ka tā ir atmiņu straume ar cieša sižeta līnijām. Un veidot dramaturģiju filmā... Tur vajadzēja pamatīgi piestrādāt. Vēl nupat ar scenārija autoru Matīsu Gricmani noskaidrojām, ka mums bija tieši 13 scenārija versijas (Smaida.). Filmēšanā gan gāja raiti. Plānoto izdarījām laikā. Atkal vairāk ar stāstu piestrādājām montāžas laikā, jo vizuālais materiāls bija jāsakārto, lai turētos līmenī. Un tikai tad darbam var pielikt punktu, kad ir sajūta, ka filma ir gatava.
Tālab varu teikt lielu paldies visiem, kuri visos filmas tapšanas posmos pielikuši savu palīdzīgu roku. Prieks arī par jauno režisoru Jāni Ābeli, kurš spēja ne vien pieņemt ieteikumus, bet arī palikt pie savām lietām, kas atstāja patiesu pašu pret sevi, tai pašā laikā arī pret Jāni Joņevu un skatītāju.
Kā vērtējat kino vērotāju auditoriju, apmeklējumu?
Filmai Jelgava 94 apmeklējums ir labs. Jau pagājušajā nedēļā svinējām slavenos 10 tūkst. Piektdien filmu bija noskatījušies jau 11 tūkst. kino apmeklētāju, kas ir ļoti labs rādītājs. Protams, braukājot pa republiku, šķiet, ka varētu gan vēl vairāk kinoteātrus «gāzt riņķī», bet ir labi. Uzskatu, ka Latvijas simtgades filmas atrāva slūžas vaļā, kad latvieši vēl vairāk novērtēja vietējo kino un patriotisma vadīti saprata, ka tas ir jāskatās. Tas ir būtiski, jo varu likt roku uz sirds un teikt, ka kolēģi, kuri veido filmas šeit, galvenokārt to dara Latvijas skatītājiem, tāpēc jebkura tēma un aktieru ansamblis strādā, lai tieši vietējai auditorijai būtu īpašs prieks un baudījums.
Daļa gan noteikti nogaida līdz filmas rāda televīzijā. Vai kinobiļetes nešķiet dārgas?
Domāju, ka ne. Aizbrauciet uz Londonu, aizejiet tur uz kino, un tad sapratīsiet, kas ir dārgas biļetes. Arī ieguldītais darbs un investīcijas, kas ar kino saistās. Nevar uztaisīt filmu bez naudas. Turklāt tā nav viena cilvēka lieta. Tālab ir atstrādāta sistēma, ka par biļeti ir jāmaksā.
Manuprāt, kad kinoteātrī nodziest gaisma un cilvēks paliek divatā ar filmu, notiek īstais brīnuma brīdis, ko mājas apstākļos nevar notvert. Kinoteātriem piemīt sava maģija, turklāt arī apstākļi tajos kļūst aizvien elegantāki, tāpēc nevajag ļaut tiem «nomirt».
Holivudas kinofilmas vidējais budžets jau 2000. gadā pārsniedza 80 miljonu dolāru robežu. Nu top filmas, kuru budžets tiek lēsts 400 miljonu dolāru apjomā. Salīdzināt nav jēgas, bet cik mums, reāli skatoties, vajadzētu vienas kārtīgas spēlfilmas radīšanai?
Filmas ir dažādas, un to dārdzību nosaka viss, kas katrai no tām nepieciešams. Vēsturiskas drāmas (kā Nameja gredzens) budžetu nevar salīdzināt ar to pašu Jelgava 94 vai kādu mūsdienu sociālu drāmu, kur nav obligāti specifiski kostīmi un speciāli uzbūvēta vide. Neskatoties uz Holivudu, arī tepat Eiropā viena mazbudžeta filma top par 2–3 miljoniem eiro. Ja mums būtu kaut uz pusi mazāka rocība, arī tad varētu uztaisīt labu filmu. 500–600 tūkstoši eiro tomēr ir knapināšanās. Un producents paliek tādā kā ķīlnieka lomā, jo nav iespēju samaksāt cilvēkiem to, ko vajadzētu, nevar izvēlēties piemērotākos tehniskos risinājumus. Nonākam sprukās, saprotot, ko vajadzētu rezultātam, bet nauda ir jāsadala, lai vismaz kaut kā tiktu uz priekšu. Viena lieta ir knapināšanās, no otras puses, mūsu valstī ir ļoti grūti piesaistīt kādu papildu finansējumu filmām ārpus kino centra vai Valsts Kultūrkapitāla fonda. Kopprodukcijai vēl ir kādi papildu divi, trīs ceļi, piesakot sevi starptautiskā mērogā, bet mums vietēji vai nu nav iespēju dalīties ar naudu, vai arī nav vēlmes un tādas iedibinātas tradīcijas. Sliktums, ka kino industrijā 200–300 eiro neko neatrisina, vajadzīgi 10 tūkst. eiro un tā uz augšu. Tomēr būtu labi, ja uzņēmumi censtos atlicināt un padalīties. Prieks, protams, par katru, kas atsūtīja atbildi uz kādu no vēstulēm, ko čupiņā sadrukāju, aicinot atbalstīt. Tomēr nešķiet, ka uzņēmēji patiešām būtu gatavi patlaban rūpīgi izvērtēt sadarbības iespējas.
Visu interviju lasiet 4. oktobra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/2
