Ja valsts ir ieinteresēta peļņas gūšanā no eksportspējīgu produktu pārdošanas, tai jāatrisina jautājums, kas saistīts ar unikālo zinātniskajos institūtos radīto produktu patentēšanu, tā intervijā DB norāda jaunievēlētais Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis.
Kādus redzat sava darba mērķus, sākot strādāt LZA vadītāja amatā?
Mani mērķi šajā gadījumā būs tieši tādi paši, kādi tie jau ir LZA. Es mēģināšu nostiprināt LZA autoritāti un lomu sabiedrībā, izglītības un zinātnes politikas izstrādes laukā, veicināšu LZA ekspertu lomas pieaugumu valstiski nozīmīgu projektu vērtējuma jomā un noteikti vēlēšos, lai mani kolēģi aktīvi piedalās arī zinātnes attīstības virzienu prognozēšanā. LZA kopš 1992. gada reformas ir kļuvusi par personālo akadēmiju, un zaudējusi valsts izpildvaras un ekonomiskās plānošanas funkcijas.
Šobrīd Akadēmija vairāk ir jūtama kā padomdevēja institūcija, taču padomos, kā zināms, bieži vien var neieklausīties, tos var nedzirdēt. Šobrīd LZA priekšgalā ir trīs vilcēji – Tālavs Jundzis, Juris Ekmanis un es, un katrs ar savu konkrēto pieredzi mēs varam nosegt konkrēto zinātnes nozaru sektoru, padarot Akadēmiju kareivīgāku un sabiedrībai saprotamāku, lai cilvēki Latvijā nedomā, ka LZA atrodas kaut kur ļoti tālu un atrauti no pārējās dzīves.
Diskusijas par zinātnes attīstību Latvijā allaž ir bijušas saistītas ar nepietiekamo finansējumu šim mērķim. Kādu redzat galveno problēmu šajā jomā? Un kādus iespējamos risinājumus?
Nebūšu oriģināls vaidos, ka nepietiekams finansējums radās laikā pēc 2008. gada, kad manā augstskolā – Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpat kā pilnīgi visās augstskolās, budžets tika apgriezts par 50%, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā vienīgo reizi bija rasti finanšu instrumenti attīstībai.
Raksti par tēmu
Ja šobrīd izglītības iestāde strādā tikai ar pusi no nepieciešamā finansējuma, pedagogi strādā par pusi no 2008. gada algām, tādēļ rodas jautājums – kādu ražīgumu, programmu kvalitāti, studiju daudzveidību un novitāti IZM vēlas sagaidīt no pusbadā mērdētas nozares?! Paldies ekspertiem par saprātu – Mākslas akadēmijā visas programmas ir akreditētas un labi novērtētas, un tas ir panākts ar nežēlīgu cilvēkresursu ekspluatāciju, bet kādu attīstību IZM vēlas ieraudzīt, ja līdzekļu dažkārt trūkst pat eksistencei un līdzīga aina ir arī citām augstskolām. Tieši tas pats ir arī zinātnei – katastrofāli samazinoties finansējumam, nebija iespējams piedalīties Eiropas projektus, jo nebija līdzfinansējumam nepieciešamā bāzes finansējuma. Līdz naudas apgriešanai Latvijas zinātne vēl dzīvoja no Eiropas struktūrfondu un Kohēzijas fonda pienesuma, kas summā divkārši pārsniedza Latvijas valsts investēto naudu. Tas nodrošināja attīstību. Taču, ja valsts nenodrošina pat pašfinansējuma daļu, tad nevaram cerēt uz ES finansējumu un attīstīties tālāk.
Nav naudas, par ko piesaistīt Eiropas līdzekļus?
Tieši tā! Rezultātā vairākas zinātnes nozares ir pamirušas un nolemtas lēnai nāvei. Šo elementāro patiesību nesaprot ne Izglītības un zinātnes, ne Ekonomikas ministrijās, ne arī valdībā kopumā. Nākamajā 2013. gadā arī uz attīstību nav ko cerēt, jo zinātnei valsts budžetā ir atvēlēts tikpat daudz naudas, cik 2012. gadā, respektīvi – kopš 2009. gada apgrieztais budžets bez cerības uz pieaugumu. Varbūt ar neatlaidīgu pārliecināšanu un lobismu kaut ko izdosies panākt 2014. gadam.
Atgādināšu nelaimīgo 1992. gadu, kad zinātnes administrējošo un ekonomiku virzošo funkciju politisku motīvu vārdā valsts izpildvara atņēma LZA un pārlika uz ministriju ierēdņu pleciem. Rezultātā līdzekļi zinātnei tika piešķirti pēc budžeta pārpalikuma principa, vadoties pēc liberālās ekonomikas principa – lai zinātne izdzīvo un pelna kā prot. Tas bija traģiskākais solis valsts attīstībā, kad izpildvara pati sāka teorētiski noteikt ražotspējīgas un izdzīvot spējīgas nozares. Kopš tā laika valdībai ar zinātniekiem nav bijis dialoga, nav ticis izveidots zinātnes attīstības modeli, kurš būtu saskaņots ar cilvēkresursiem, pasūtījumu izglītībai, darba tirgus analīzi, ražošanas jaudām un vīzijām to palielināšanai. Es piekrītu izglītības ministra Roberta Ķīļa idejām, kas paredz koncentrēt izglītības un zinātnes resursus labākas kvalitātes vārdā, atbalstīt progresīvākās mācību programmas un reducēt vājākos posmus gan izglītībā, gan zinātnē. Viņš gan ir sakūlis ūdeņus tik spēcīgi, ka viļņi ir sākuši velties pāri viņa paša galvai, taču šajā kņadā, kurā ir pietiekami daudz demagoģijas un apvainojumu, beidzot ir pievērsta uzmanība izglītības trūkumiem, nozaru proporcijām. Arī tas, kā tiks sadalīts finansējums zinātnei noteikti būs jādefinē kopā ar zinātnes politiku, kas valsts mērogā tā arī nav izstrādāta. Izpildvaras nekompetences un ekonomiskā liberālisma vietā ir jāliek zinātniski pamatots valsts un sabiedrības attīstības plāns, kura īstenošanā politiskajai varai būtu jākooperējas ar zinātni.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
