Lielākais izaicinājums bija krīzes pārvarēšana, pārņemot no I. Godmaņa valdības jau 2008. gada decembrī uzsākto starptautiskā aizdevuma programmu ar Starptautisko Valūtas fondu, Eiropas Komisiju un divpusējiem aizdevējiem par 7,5 miljardus eiro lielu aizdevumu. Vienošanās noteica, ka vispārējās valdības budžeta deficīts 2009. gadā nedrīkst pārsniegt 5% no IKP, 2010. gadā – arī 5% no IKP, bet 2011. gadā – 3% no IKP. 2009. gada sākumā kļuva skaidrs, ka straujas ekonomiskās situācijas pasliktināšanās rezultātā būs grūti pildīt sākotnējo vienošanos ar aizdevējiem par budžeta deficītu zem 5% no IKP, tāpēc ekonomisko krīzi pastiprināja politiskā.
2009. gada martā mana pirmā valdība atradās smagu izaicinājumu priekšā. Bija nepieciešams panākt vienošanos par starptautiskā aizdevuma programmas turpināšanu, lai varētu nodrošināt valsts funkciju finansēšanu. Vienlaicīgi vajadzēja vienoties par pieļaujamo budžeta deficīta mērķu palielināšanu, stabilizēt valsts ekonomiku un risināt pieaugošās sociālās problēmas, galvenokārt saistībā ar straujo bezdarba pieaugumu.
Lai 2009. gadā nodrošinātu budžeta deficītu zem 10% no IKP, bija nepieciešami fiskālās konsolidācijas pasākumi 500 miljonu latu apjomā – tāda vienošanās tika panākta ar starptautiskajiem aizdevējiem. Ņemot vērā daudzos nepopulāros lēmumus, ko prasīja šāda apjoma fiskālā konsolidācija, sarunas par attiecīgajiem 2009. gada budžeta grozījumiem bija ārkārtīgi sarežģītas. Vienošanās tika panākta 2009. gada 11. jūnijā pēc daudzu stundu ilgām pārrunām, kurās bez valdības un politisko partiju pārstāvjiem iesaistījās arī Valsts prezidents, sociālie partneri un nevalstiskā sektora pārstāvji. Jāpiebilst, ka krīzes pārvarēšanas pasākumi tika īstenoti arī, veidojot 2010. gada un 2011. gada valsts budžetus.
2010. gada otrajā pusē Latvija atgriezās pie ekonomiskās izaugsmes, strauji pieauga ražošanas un eksporta apjomi. Starptautiskā aizdevuma programma Latvijā tika sekmīgi noslēgta 2011. gada decembrī, kad Latvija jau bija starp visstraujāk augošajām ES ekonomikām un ar augstu ticamības pakāpi varēja prognozēt, ka 2012. gadā Latvija spēs izpildīt visus Māstrihtas kritērijus.
Līdz ar to varēja uzsākt pievienošanos eirozonai, kas 2010. gada janvāra Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) lēmumā par pievienošanos eiro tika minēta kā prioritāte. 2011. gadā kļuva aizvien skaidrāks, ka Latvijai ir reāla iespēja 2012. gadā ilgtspējīgi izpildīt Māstrihtas kritērijus un attiecīgi 2014. gadā pievienoties eirozonai. Tomēr tajā laika eirozonā jau plosījās krīze, līdz ar to bija daudz jautājumu par lietderību pievienoties eirozonai šādā sarežģītā situācijā. Valdībai bija jāveic liels izskaidrošanas darbs par eirozonas paveikto krīzes pārvarēšanai un Latvijas ekonomiskos ieguvumus no dalības eirozonā. Paralēli tam valdība veica arī praktiskos sagatavošanās darbus. Jāatzīmē, ka tagad pārliecinošs sabiedrības vairākums ir pieņēmis eiro un novērtē tā sniegtās priekšrocības.
Krīzes laikā izdevās iedarbināt sociālo dialogu ne tikai ar valdības sociālajiem partneriem tradicionālajos NTSP formātos, bet arī plašāk – ar uzņēmēju pārstāvošajām organizācijām un Latvijas Pašvaldību savienību, izveidojot Reformu vadības grupu, kurā notika diskusijas par nepieciešamajām strukturālajām reformām. Būtisks panākums bija tas, ka ekonomikas stimulēšanai izdevās pilnībā izmantot Eiropas Savienības fondus (ES) – fondu apguve tika paātrināta, starp 2008. un 2009. gadu ES fondu apguves apjoms tika palielināts trīs reizes. Jāpiemin arī sociālā drošības tīkla izveide, ko, piesaistot Eiropas sociālā fonda līdzekļus, izveidojām kopā ar Pasaules Bankas ekspertiem, no tā lielākā daļa pasākumu bija vērsta uz bezdarba problēmu risināšanu. Runājot par to, ko varēja labāk – risinot jautājumus krīzes apstākļos bija jautājumi, kur lēmumi netika pieņemti vienmērīgā loģiskā secībā, tai skaitā attiecībā uz nodokļu politiku. Lai arī izaugsmes rādītāji Latvijā ir pozitīvi, šobrīd ir svarīgi panākt noturīgi augstus izaugsmes tempus, ja pārskatāmā nākotnē gribam sasniegt Eiropas Savienības IKP uz iedzīvotāju vidējo līmeni. Pie pašreizējiem izaugsmes tempiem Latvija to sasniegs tikai ap 2050.gadu. Tomēr izaugsmes skaitļi nedrīkst aizsegt galveno – Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Mūsu mērķim jābūt – tuvākajā desmitgadē radīt spēcīgu vidusšķiru Latvijā. Iespēju vienlīdzība un vidusšķiras veidošanās kā stratēģiskie mērķi minēti arī Latvijas ilgtermiņa attīstības stratēģijā Latvija 2030.