Ekonomikas ministrijā šobrīd tiek spriests par nepieciešamajām izmaiņām Vispārīgajos būvnoteikumos, tajā skaitā attiecībā uz būvprojekta ekspertīžu veikšanu un to faktisko nozīmi būvniecības procesā. Par minēto notiek aktīva diskusija Būvniecības padomes dalībnieku un nozares pārstāvju vidū, taču, manuprāt, šāda diskusija ir neauglīga vairāku apsvērumu dēļ.
Vispārīgie būvnoteikumi nosaka, ka būvprojekta ekspertīze ir profesionāla pārbaude, kuras mērķis – sniegt izvērtējumu par būvprojekta tehniskā risinājuma atbilstību normatīvo aktu un tehnisko noteikumu prasībām. Tātad normatīvais regulējums prasa jebkuru eksperta iebildi par projekta risinājumu pamatot ar normatīva vai standarta prasībām.
Man pieejama trīs Latvijas uzņēmumu statistika par veiktajām ekspertīzēm pēdējos trīs gados. Kopā minētie uzņēmumi veikuši 630 ekspertīzes un tikai 5 gadījumos izsniegti pozitīvi atzinumi sākotnēji iesniegtajai dokumentācijai. Pārējos gadījumos būvprojektos veikti labojumi un ieviestas korekcijas. Statistika ir graujoša, taču mēs nezinām patiesos iemeslus, kāpēc ir tieši tā un ne citādi – iespējams, būvprojektu kvalitāte bijusi šaubīga, kas liecina par to izstrādātāju neprofesionalitāti, bet, iespējams, piedodiet, būveksperti ir “izspiedēji” vai arī skrupulozi dara savu darbu.
Esmu dzirdējis vienu šāda eksperta viedokli: “Ja būvprojektu daļu eksperti ievērotu Būvniecības likuma un vispārīgo būvnoteikumu prasības, būvniecības nozare Latvijā tiktu pilnībā paralizēta.”
Protams, no vienas puses ir skaidrs, ka lielā mērā cīņa varas gaiteņos ir kā par biznesa interesēm, tā reālo kvalitāti būvniecības procesos. Un var piekrist viedoklim, ka būtu jānosaka visu būvprojekta daļu ekspertīze, jo, līdzīgi kā literatūrā, arī būvprojekta kvalitatīvai izpratnei nepieciešams pilns sastāvs ar visām daļām, lai izprastu tā jēgu un realizācijas kārtību. Ja, likumdevējaprāt, visas tā daļas nav jāpārbauda, kāpēc tās vispār ir jāprojektē? Ir skaidrs, ka nozares eksperti vēlas runāt par jebkura paveiktā darba kvalitāti.
Arhitekte Ilze Miķelsone uzskata, ka ar kvalitātes jēdziena klātbūtni šeit tiek saprasts process, kas ir metodiska un saturiska pārbaude atbilstībai nepieciešamajiem nosacījumiem. Projekti pēc ekspertīzes procesa iziešanas ir tendēti uz kvalitatīvāku rezultātu – mazāk kļūdu, efektīvākiem risinājumiem, ātrāku būvniecības procesu. Es vēl piebilstu - mazāki riski par nu jau tik leģendārajām papildu izmaksām.
Arhitekte Ilze Miķelsone minējusi, ka pieredzējuši eksperti komentē - kļūdas, tāpat kā to atzīmēšana, mēdz būt arī tipiskas nozarei vai konkrētai sadaļai, arī konkrētam ekspertam. Mēdz būt gadījumi, kad projekts savas kompleksās struktūras un daudzo kārtu dēļ ir ne tik daudz kļūdains, cik nelasāms. Ir arī sarežģītāki gadījumi, kad būvprojektam nav nedz atbilstoša sastāva un noformējuma, nedz normatīviem atbilstoša risinājuma, un projektētājs cer, ka eksperts viņam pateiks, kā ir jādara. Tas attiecas uz pietiekami nozīmīgām būvēm un norāda uz dziļāku Latvijas projektēšanas tirgus problemātiku – būves nozīmei neatbilstoša projektētāja kvalifikācija, laiks, izmaksas un arī attieksme. Sacītajam piekrītu, jo ikdienā saskaros ar klientu problēmām jau būvniecības procesā, kur praktiski visi būvniecības procesa dalībnieki par jebkuru projekta kļūdu vēlas papildu naudu. Un kam tas ir izdevīgi? Noteikti ne pasūtītājam!
Tāpēc sanāk, ka to subjektu loks, kas šobrīd lobē izmaiņas Vispārīgajos būvnoteikumos, faktiski atver “papildu naudas” pieprasīšanas lādi no pasūtītāja. Faktiskie ieguvēji no šādām plānotām izmaiņām būs būvnieki. Zaudētāji - pasūtītāji un sabiedrība kopumā. Kā to ierobežot, ja patiešām atsakās (daļā) no būvprojektu ekspertīzēm?
Būtu jāsāk ar procesu vērtēšanu jau to sākuma, nevis vēlā būves dzīves cikla realizācijas stadijā. Tas nozīmē – jādomā par pasūtītāja izglītošanu, jāizsver inženierkonsultanta kā pasūtītāja interešu pārstāvja nozīme, jādomā par būvprojektu kvalitāti un tikai tad būvekspertīzēm un būvniecības izmaksām.
Šobrīd valstī atbildība būvniecībā darbojas neefektīvi. Proti, tā ir paredzēta, taču attiecīgās Būvniecības likuma un Vispārīgo būvnoteikumu normas ir formālas. Par to neievērošanu nav paredzēta ne administratīvā, ne kriminālatbildība. Arī civiltiesiskās atbildības praktiski nav, jo apdrošinātie riski reti kad iestājas, bet patiesie pasūtītāja riski nemaz netiek apdrošināti. Tātad, ja mēs runājam par pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanu, tad jāsāk pētīt tā sākums. Katra būvprojekta sākums ir pasūtītājs. Diemžēl, un tas arī ir normāli, pamata problēma ir pasūtītāja zināšanu un kompetences trūkums. Taču es nedomāju, ka pasūtītājiem par to būtu jāmaksā dubulti un jārunā par mūžīgi nepieciešamo papildu naudu būvniecības gaitā.
Aicinu katru nozares dalībnieku kaut reizi izlasīt Latvijas Arhitektu savienības publicētos materiālus par Latvijā esošo standartu LVS EN 16310:2013. Iespējams, ka tur varētu rasties dažas labas atbildes!
