Nesen valdība nāca klajā ar likumprojektu, kas paredz, ka turpmāk sods par alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu pārdošanu nepilngadīgajiem tiks piemērots gan konkrētajam pārdevējam, kas alkoholu un tabakas izstrādājumus pārdevis, gan tirdzniecības vietas īpašniekam.
No vienas puses loģiski – uzņēmums, kam pieder tirdzniecības vieta, ir atbildīgs par to, kas notiek viņam piederošajā uzņēmumā, taču, no otras puses – dokumentu pajautāšana pirms alkohola pārdošanas ir atkarīga tikai no konkrētā cilvēka, kas tai brīdi apkalpo klientu – tieši tāpat, kā tikai no cilvēka atkarīgs ir tas, vai viņš pasmaida, vai ir laipns utt. – šeit nostrādā tikai cilvēciskais faktors. Protams, uzņēmējam ir jāmotivē darbinieki, un, protams, ka tas arī tiek darīts gan pasakoties, gan sodot – atkarībā no situācijas un darbinieka attieksmes.
Kā viens no būtiskākajiem argumentiem tika minēts, ka uzņēmumi būs spiesti izveidot sistēmu, lai alkoholu mazgadīgajiem nepārdotu. Arī šobrīd tas darbinieks, kas tiek pieķerts, tirgojot alkoholu nepilngadīgajiem, tik un tā saņem sodu arī no uzņēmuma, kurā strādā, un riskē zaudēt savu darbu. Šāda sistēma eksistē, bet būsim reāli – neviens uzņēmējs nevarēs izkontrolēt simtiem kasieru katru dienu! Es šiet drīzāk redzu kādu citu valdības interesi – juridiskai personai piespriežamie sodi vienmēr varēs būt lielāki, nekā fiziskai personai, soda naudu apmēri vērienīgāki, līdz ar to ir cerības uz lielākiem ieņēmumiem. Bet vai tas nodrošinās risinājumu jauniešu alkoholisma problēmai?
Diemžēl mūsu valstī daudz saskaramies ar pieeju – tā vietā, lai izskaidrotu, mēs izvēlamies sodīt un aizliegt, bet vai realitātē nav tā, ka daudz lielāks efekts tomēr ir skaidrojošām akcijām, kas stāsta par reālajām sekām, kas cilvēkam draud, ja viņš pārkāps kādu likumu, normu? Jāņu sakarā, domāju, te lieti noder piemērs ar sociālajām kampaņām, lai nebrauktu reibumā. Beidzot cilvēki sāk aizdomāties – varbūt nav vērts griezt pudeli, kur tikai viena no iespējām paredz, ka paliksi dzīvs un vesels – un daudzu gadu darbs šīm kampaņām sāk attaisnoties. Tas ir piemērs, kas strādā dzīvē. Turpinot šo pašu analoģiju sanāk, ka likmprojekts, ko valdība piedāvā, paredz, ka par šofera braukšanu dzērumā būtu jāsoda automašīnas īpašnieks.
Tikmēr, kamēr nesāksim jauniešiem skaidrot, kādēļ likums viņiem liedz pirkt alkoholu, viņi tikpat turpinās to lietot – labi, nepirks paši, sarunās kādu pieaugušo, lai nopērk; nepirks veikalā – atradīs nelegālo tirdzniecības vietu jeb tā saukto «točku»; nevarēs nopirkt 1.septembrī – nopirms 31.augustā – un tā nebeidzami. Šo problēmu nerisinās ne sodi, ne aizliegumi.
Līdz ar to rodas jautājums – kāds tad ir šādu likmprojektu mērķis? Samazināt jauniešu alkohola lietošanu vai palielināt ieņēmumus no soda naudām? Ja pirmais – tad metodes, ko patlaban piedāvā, nebūs īstās.
