Janvāra vidū Ministru kabinets atbalstīja grozījumus kārtībā, kādā tiks vērtēti darbības rezultāti un finanšu rādītāji valstij piederošajos uzņēmumos.
Proti, valsts kapitālsabiedrībām būs skaidri jādefinē sasniedzamie finanšu mērķi. Šī iniciatīva ir rezultāts tam, ka Pārresoru koordinācijas centrs ir konstatējis gadījumus, ka valsts uzņēmumos nav stratēģiski noteiktu vai atbilstoši apstiprinātu finanšu mērķu. Attiecīgi, ja nav skaidrības par mērķiem, tad nevar veikt darbības novērtējumu. Šīs iniciatīvas loģika ir saprotama, taču uzņēmumu finanšu mērķtiecīga un vienotos principos balstīta plānošana var izrādīties ārkārtīgi sarežģīts uzdevums. Tam ir vairāki iemesli – dažādas uzņēmumu prioritātes, atšķirīga tirgus situācija, uzņēmumu tirgus pozīciju atšķirīgs briedums, naudas plūsmas, dividenžu un investīciju politikas var būt kardināli atšķirīgas. Piemēram, uzņēmumu dividenžu sadales vai kapitāla piesaistes politiku tieši ietekmē tā izaugsmes potenciāls – vai uzņēmumam ir, kur augt.
Viena mēraukla visiem nederēs. Tomēr jāatzīmē, ka kapitāla plānošanas izaicinājumi nav unikāli tikai Latvijā – EY pētījums parāda, ka 72% finanšu direktoru pasaulē atzīst, ka viņu pašu finanšu stratēģiskā plānošana būtu jāuzlabo.
Šajā kontekstā vēlos piedāvāt trīs vienkāršus, mūsdienu mainīgajai ekonomikas situācijai atbilstošus principus kapitāla plānošanai. Šie principi izkristalizējās nesenā EY pētījumā, kurā par uzņēmuma kapitāla stratēģijām aptaujājām vairāk nekā 500 finanšu direktoru visā pasaulē. Mūsu pētījums apkopoja galvenokārt privātā biznesa pārstāvju viedokļus, taču arī valsts vai pašvaldību uzņēmumiem šie kapitāla plānošanas pamatprincipi var būt noderīgi.
72% finanšu direktoru pasaulē atzīst, ka viņu pašu finanšu stratēģiskā plānošana būtu jāuzlabo.
Pirmkārt, uzņēmumu vadības līmenī jājautā, vai mēs spējam ātri un elastīgi reaģēt uz mainīgu tirgus situāciju, jaunām iespējām un jauniem draudiem? EY pētījums rāda, ka pasaulē tikai 40% finanšu direktoru uz šo atbild apstiprinoši. Šis jautājums, iespējams, ir sevišķi svarīgs tieši valsts uzņēmumu kontekstā, jo valsts kā akcionāra pozīcija reizēm var ietvert, piemēram, šāda veida mērķus – noteiktu daļu peļņas ilgtermiņā vienmēr sadalīt dividendēs. Taču vai šāds mērķis neierobežo uzņēmuma attīstību? Tāpat arī šī jautājuma ietvaros jāvērtē, vai uzņēmumā ir pietiekama risku tolerance un risku izpratne. Jebkura uzņēmuma kapitāla plānošanas izaicinājums ir atrast pareizo vidusceļu starp pārlieku piesardzību un nesamērīgu riska apetīti.
Otrkārt, jāpanāk, ka kapitāla plānošanas lēmumi tiek balstīti kvalitatīvos izejas datos, proti, kāds ir pamats domāt, ka tirgus un mūsu uzņēmums attīstīsies tieši pēc noteikta scenārija. Slikti dati vai nepietiekama spēja paskatīties uz savu uzņēmumu «no ārpuses» var novest pie tikpat sliktiem kapitāla izmantošanas lēmumiem.
Treškārt, kritisks ir jautājums par naudas līdzekļu izmaksāšanu akcionāriem, proti, vai peļņas tiek izmaksātas akcionāriem pareizajā laikā un pareizajā apjomā? Valsts uzņēmumu tāpat kā jebkura cita uzņēmuma vadības pienākums ir maksimizēt uzņēmuma vērtību akcionāriem, un tieši no šīs perspektīvas jānovērtē peļņas sadale. Vai uzņēmumam ir vieta izaugsmei; vai investīcijas patiesi ir nepieciešamas; kur un cik daudz nepieciešams investēt? Uzņēmumu galvenais eksistenciālais mērķis ir radīt un sadalīt peļņu akcionāriem, taču ir adekvāti jānovērtē, vai šis ir īstais brīdis peļņas sadalei. Taču tanī pašā laikā ir godīgi jāskatās, vai peļņas reinvestēšana patiesi ir ekonomiski pamatota. Reizēm labākais, ko uzņēmuma vadība var izdarīt ar brīvajiem līdzekļiem, ir tos sadalīt akcionāriem.
Šie trīs ir it kā vienkārši jautājumi kapitāla plānošanas procesā, taču tie lielā mērā nosegs galvenos izaicinājumus mērķtiecīgas kapitāla stratēģijas izveidošanā. Savukārt pareizi uzstādīti mērķi patiesi palīdzēs efektīvi izvērtēt arī valstij piederošo uzņēmumu darbības efektivitāti.