Šogad apritēs pieci gadi, kopš Kristīne Baranovska kļuva par Kalvenes kafejnīcas un viesnīcas «Spāres» īpašnieci. Viņas vadītā kafejnīca ne tikai kļuvusi populāra vietējo iedzīvotāju, garāmbraucēju un tūristu vidū, ēdināšanas pakalpojumi pieprasīti arī izbraukumos, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.
K. Baranovska par kalvenieci sevi sauc 18 gadus, kad uz Kalveni pārcēlās no Gramzdas. «Nebiju vietējā, bet te ātri visus pieņem,» dzīvesvietu raksturo K. Baranovska. Pēc Kalvenes pamatskolas beigšanas mācījusies par reklāmas speciālisti, tad apguvusi transporta loģistikas zinības, vēl pēc tam izmācījusies par ekonomisti. Pilnīgi ar ēdināšanu nesaistītas jomas, taču tas viss noder uzņēmuma sadzīves organizēšanā. «Pa vasarām Kalvenē vienmēr atradu darbu, lai nopelnītu. Vienu gadu vasarā tiku pastrādāt šajā pašā kafejnīcā, kura tolaik piederēja Ilzei Jansonei, ar ko man bija labi kontakti saglabājušies vēl ilgi pēc tam. Kad mācījos, gāju praksē, man bija Liepājas posms. Arī pēc tās vasaras atgriezos pilsētā, kur pēc mācībām strādāju algotu darbu. Taču, kad mana meitiņa paaugās, sapratu, ka negribu vairs kādam citam naudu pelnīt, bet pati būt sev noteicēja. Atcerējos, ka Ilze jau agrāk man piedāvāja, vai negribu palikt šeit uz vietas par galveno, jo viņai lielākā daļa kolektīva brauca no Liepājas. Pēc gadiem sazinājāmies, un tā arī pārņēmu, vienojoties par sadarbību ilgtermiņā,» nonākšanu uzņēmējdarbības vidē atminas K. Baranovska, kurai tobrīd bija 23 gadi.
Kafejnīcas pārņemšana notikusi bez K. Baranovskas mammas Benitas ziņas. «Mamma tolaik bija ārzemēs piepelnīties. Viņai neko nebiju teikusi, lai gan kafejnīca strādāja jau kādus pāris mēnešus. Savācu mammu lidostā. Jau iepriekš ar kolektīva meitenēm trināmies un domājām, kā to manai mammai pateiksim, lai gan tajā brīdī jau zināju, ka to teikšu viņai ar nolūku, ka viņa paliks Kalvenē un man palīdzēs. Atbraucām un teicu mammai: «Mammu, ieiesim kafejnīcā!» – «Kādā kafejnīcā?» viņa man jautā. «Nu, šajā, manā kafejnīcā!» Mamma palika pikta – kā es tā bez viņas ziņas? Viņa man jautāja, vai maz zinot, cik tas ir smagi?
Īpašniece uzsver, ka svarīgākais ir kvalitāte. «Uzskatu, ka daudziem ēdinātājiem tās ļoti pietrūkst. Viss, ko taisām, ir roku darbs. Mums nav nekādi mehāniskie palīglīdzekļi – visu griežam ar rokām, tā ēdiens garšo labāk. Arī gadījumos, ja, piemēram, vienā reizē jāizvāra simtiem litru soļankas,» norāda uzņēmēja. Viņa ļoti novērtē savu pašreizējo kolektīvu. Citi jomas pārstāvji pat mēģinājuši pārvilināt darbiniekus pie sevis.
B. Baranovska stāsta, ka tālākie viesi, kuri ēduši Kalvenes kafejnīcā, bijuši no Austrālijas un Amerikas, te bijuši arī somi, poļi un citas tautības. Viesojusies arī filmēšanas grupa, kuri Skrundā uzņēmusi filmu.