Līdz tā dēvēto «nulles» deklarāciju iesniegšanas termiņam atlicis vien mēnesis, bet Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publiskotā informācija liecina, ka pagaidām tās iesniegušas vien nedaudz vairāk kā 10 000 personu. Visticamāk tā ir vien maza daļa no to personu skaita, kurām deklarācija jāiesniedz, un viens no iemesliem, kādēļ tā varētu būt, ir joprojām daudzās neskaidrības par to, ko, kā un par kādām summām deklarēt.
VID iespēju robežās mēģina skaidrot, kā rīkoties dažādos gadījumos; viens no plašākajiem skaidrojošajiem materiāliem līdz šim bijis izvietots 8. marta Dienas Biznesa pielikumā Saldo. Tajā modelētas dažādas situācijas gan nekustamo īpašumu un transportlīdzekļu, gan skaidras naudas, kapitāldaļu un citu vērtību – tostarp mākslas un antikvāru vērtību – deklarēšanā. Un tomēr – arī šie skaidrojumi daudziem deklarāciju aizpildītājiem nav spējuši sniegt atbildes uz vienkāršiem jautājumiem.
Viens no tādiem attiecas uz «Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likuma» 3.panta 1.daļas 12.punkta nosacījumiem par gleznu, vērtslietu, marku kolekciju u.c. vērtību deklarēšanu. Ko un kā deklarēt? Kādu vērtību norādīt? Ko darīt, ja attiecīgā manta nav tikusi vērtēta pie profesionāļa, bet ir tikai aptuvena nojausma, cik tā vērta? Kāpēc vispār tā būtu jādeklarē (vai, gluži otrādi, kādos gadījumos var arī nedeklarēt)?
Es uzskatu, ka šādi priekšmeti noteikti jādeklarē, ja pastāv iespēja, ka nākotnē tie tiks pārdoti, dāvināti, mainīti vai arī veikti citi darījumi. Tomēr vienlaikus jāpatur prātā, ka valsts institūcijas var prasīt pierādīt šo priekšmetu izcelsmi un pamatot tās likumību. Tai pašā laikā nākotnē, ja būsiet savu gleznu kolekciju deklarējis un nolemsiet kādu iemeslu dēļ to pārdot, saņemot no pircēja, piemēram, 50 000 latu lielu summu, jums nebūs sarežģīti VID un citām iestādēm paskaidrot, uz kāda pamata šādi ienākumi jums radušies. Taču, ja saņemsiet šo pašu naudas summu, bet iepriekš nebūsiet deklarējis, ka tik un tik vērta kolekcija jūsu rīcībā bijusi, nāksies ilgi un gari skaidroties ar valsts institūcijām par savu ienākumu likumību un pamatotību.
Cits jautājums – kādu vērtību norādīt gleznām, antikvārajām vērtībām un citām lietām, kas ir jūsu īpašumā? Protams, ideālajā gadījumā būtu jāuzaicina profesionāls vērtētājs, jāsakārto īpašuma piederības dokumentācija un jāveic citas darbības, lai nerastos nekādi papildu jautājumi. Tiesa gan, ne visiem, kuri, piemēram, mantojuši vectēva gleznas, būs nauda to vērtēšanai, kā arī – kādēļ gan jātērē savi līdzekļi, lai aizpildītu valsts pieprasītu deklarāciju? No vienas puses, var piekrist, no otras… kaut kas tomēr lietas labā būtu jādara.
VID savos skaidrojumos norāda, ka, iesniedzot deklarāciju, būtu jānorāda īpašuma iegādes vērtība. Tas gan ir ļoti neracionāli gan no pierādīšanas viedokļa, gan tādēļ, ka liela daļa iedzīvotāju savus vērtīgos priekšmetus, ļoti ticams, ir iegādājušies, piemēram, padomju laikā vai arī mantojuši no vecvecākiem, kuri tos iegādājušies Ulmaņlaikos. Kā rīkoties tad? Jo īpaši, ja norādīsiet summu, par kādu glezna iegādāta, piemēram, 60. gados, bet pēc pāris gadiem pārdosiet to par 15 000 latu? Vēl jo vairāk – visticamāk lielākā daļa tik sen iegūtu priekšmetu īpašnieku nemaz neatceras, cik tas maksājis iegādes brīdī, vai arī to nezina. Piemēram, gadījumos, kad pēc omītes nāves no viņas dzīvesvietas bērni paņēmuši atstātās mantas un to sākotnējā izcelsme pat īsti nav zināma, lai kā arī negribētos godīgi un kārtīgi to uzrādīt.
Tas, ko varu ieteikt darīt, ja jūsu rīcībā nav oficiālu vērtējumu vai citu priekšmetu vērtību apliecinošu dokumentu, tos tomēr deklarēt, norādot, ka, pēc jūsu ieskatiem, attiecīgās mantas vērtība ir virs 10 000 latiem. Vēl iespējams arī ņemt vērā līdzīgu priekšmetu publiski zināmas vērtības (piemēram, savas vecmeistara gleznas vērtību nosakot, ņemot vērā to, par kādām summām šī paša autora darbi pārdoti nesenās izsolēs).
Katrā ziņā iespēju robežās ieteicams nodrošināties ar īpašumtiesības pamatojošiem dokumentiem, bet gadījumos, kad tas īsti nav iespējams, - iedziļināties un papētīt informāciju par sava īpašuma iespējamo vērtību un labāk novērtēt to nedaudz dārgāk, nekā otrādi.