Inovācijas var būvēt uz materiālzinātnes sasniegumu vēsturiskajiem pamatiem
Baltijas inovatīvo pētījumu un tehnoloģiju infrastruktūras platformas (BIRTI) padomes priekšsēdētājs un Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs profesors Andrejs Ērglis ilustrē, kāda ir pētniecības un inovācijas nākotne Latvijā un kāpēc privātā sektora ieguldījumu īpatsvars pētniecībā ir tik mazs. «Nepieciešams sakoncentrēt iespējamos labākos spēkus, izveidot Latvijas zinātnieku izlasi, citādi līdz šim spēlējam mazās atsevišķās komandās. Mērķis ir panākt izrāvienu, lai izpētei un attīstībai valsts atvēlētu nevis 0,15% no IKP, kā tas ir pašlaik, bet vismaz 1,5%. Eiropas Savienībā šim mērķim atvēl vidēji 3%. Jāsaprot, ka citās valstīs atbalstu veido divas daļas – valsts atbalsts un nozīmīgas privāto kompāniju investīcijas,» skaidro A. Ērglis.
Latvijā šāda prakse ir retums. Privātais sektors zinātnē neiegulda.
Tā ir, bet to var arī saprast. Tādēļ nepieciešams vispirms investēt zinātnē, lai pēc tam caur tehnoloģiju pārnesi tiktu stimulēta rūpniecība un bizness. Tā ir galvenā ideja. Patiesībā visa Eiropa saskaras ar nespēju dabūt maksimālu tehnoloģiju transfēru. Tāpēc nepieciešama Latvijas augstākās izglītības, zinātnes un inovācijas konkurētspējas programmas sagatavošana finansējuma iegūšanai Junkera investīciju plāna ietvaros.
Eiropas struktūrfondu programmās (2014–2020) pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un inovācijai atvēlēti 500 milj. eiro. Tam ir nepieciešams valsts līdzmaksājums, kas 2016. gada valsts budžetā nav paredzēts! Bet paskatieties uz pašreizējo Eiropas dzinējspēku. Ap Baltijas jūru koncentrējusies milzīga Eiropas Savienības enerģija. Lai turētos līdzi, vispirms mums jākļūst pasaulei interesantākiem, bet tas nenotiks pats no sevis.
Kāds ir Latvijas potenciāls? Izskanējis, ka Baltijas reģions var kļūt par inovācijas līderi nākotnē, bet kāds īsti ir pamatojums šādiem apgalvojumiem?
Vienmēr gribas būvēt ko jaunu, bet dažkārt tomēr jāatjauno vecais. Lai kā arī negribētu pieminēt Krievijas impēriju, tur ir piemēri, ar ko varam lepoties joprojām. Kaut vai mašīnbūves akciju sabiedrība Russo-Balt vai mūsu ievērojamie ķīmiķi, piemēram, Pauls Valdens un Vilhelms Ostvalds, kas saņēma Nobela prēmiju ķīmijā. Tāpat Padomju savienībā bija ievērojams mūsu zinātnieku pienesums – bieži vien lielu projektu saknes sākās Rīgā, kas bija īpašā statusā materiālzinātnes jomā. Par materiālzinātnes attīstību diskutēsim 16. decembrī Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā notiekošajā konferencē Inovatīvi materiāli Baltijas jūras reģiona ekonomikas attīstībai, kas pulcēs pasaules līmeņa ekspertus materiālzinātnēs ar mērķi sekmēt inovācijas attīstību un Latvijas iesaisti sadarbības veicināšanā Baltijas jūras reģionā.
Ar materiālzinātnes sasniegumiem varam lepoties arī šodien kā nekā padomju kosmosa kuģi tika pārklāti ar mūsu keramikas materiāliem. Rīga tehnoloģiju jomā bija daudz spējīgāka, nekā Tallina vai Viļņa un Kauņa. Ērenpreisa velosipēdi, Radiotehnika, VEF vai Organiskās sintēzes institūts – tās ir tradīcijas, kas nevar pazust. Tas ir pamats, uz kā joprojām varam atsperties. Padomju savienības IKP lielā mērā balstījās uz zinātnes sasniegumiem, kas bija pārtapuši tehnoloģijās. Tolaik zinātne bija ārkārtīgi labi finansēta. Pašlaik varbūt nevaram pirmajā mirklī izdarīt kaut ko superjaunu, bet varam būt klāt augsti tehnoloģiskos procesos, piemēram, prodrug jeb pirmszāļu ražošanā, un tad simbiozē ar Eiropu radīt īstus medikamentus. Bet sākotnēji nepieciešama finansējuma kritiskā masa, lai kaut kas varētu notikt. Pašlaik esam nonākuši pie tā, ka finansējuma trūkuma rezultātā, piemēram, ir izzudusi laborantu institūcija. Ievērojamas problēmas sagādā bāzes finansējuma trūkums zinātnei.
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, atgriezies no nesenā Taivānas apmeklējuma, stāstīja, ka šajā valstī zinātnei un izglītībai atvēl 20% no IKP, lai gan Taivāna teritoriāli ir divreiz mazāka par Latviju, toties ar desmit reižu lielāku skaitu iedzīvotāju.
Nevaram no viena grāvja kāpt otrā. Nīderlande arī ir mazāka par Latviju, bet iedzīvotāju skaits pārsniedz 18 miljonus. Tāpēc tur, loģiski, piemēram, ceļi ir daudz labāki, jo nodokļus uz šo teritoriju maksā ievērojami vairāk cilvēku. Ja mēs ieguldītu tehnoloģiju pārnesē – un tas ir riska kapitāls – veiksmes gadījumā varam kaut ko pārdot tālāk par ļoti lielu naudu. Bet vispirms ir jānotiek procesam, tas nedrīkst būt uz miršanas robežas. Tomēr ir jāuzmanās no sistēmu burtiskas pārnešanas, jo atšķirības starp valstīm ir ievērojamas.
Visu rakstu Jāveido zinātnieku Latvijas izlase lasiet 11. decembra laikrakstā Dienas Bizness.