Apstiprinot jauno kompensējamo zāļu izrakstīšanas un izsniegšanas kārtību, ir saprotama valsts cenšanās panākt, lai ar esošo valsts budžetu pēc iespējas lielāka iedzīvotāju daļa tiktu nodrošināta ar kompensējamiem medikamentiem. Tai pat laikā lēmums nešķiet līdz galam pārdomāts, kā arī rada daudzus jautājumus un šaubas, vai jaunā kārtība drīzāk nepanāks gluži pretējo – sajukumu, neapmierinātus pacientus un papildu izdevumus.
Valstij paredzot, ka tiem pacientiem, kuri turpmāk uzsāks kompensējamo medikamentu lietošanu, tiks izrakstītas lētākās zāles, uzskatām, ka jaunā kārtība ierobežo pacientu un ārstu izvēles iespējas. Tā vietā, lai pēc konkrētā pacienta izmeklēšanas ārsts izrakstītu tieši šim pacientam visefektīvākās zāles, turpmāk mediķi būs spiesti visiem vispirms izrakstīt lētāko viena veida produktu. Negribu apšaubīt šī lētākā produkta kvalitāti, taču katrs pacients ir atšķirīgs – ir nepieciešama individuāla pieeja. Teorētiski zālēm ar vienādu aktīvās vielas nosaukumu vajadzētu darboties vienlīdz efektīvi, neatkarīgi no cenas. Taču mediķiem ir labi zināms, ka praksē šīs zāles uz dažādiem cilvēkiem iedarbojas atšķirīgi. Gandrīz ikviens medikaments cilvēkam var radīt blaknes, kuras nenovēro citiem pacientiem.
Jaunajā kartībā, protams, ir korekti atrunāts, ka blakņu gadījumā ārstam ir jāizraksta nākamās lētākās zāles. Taču, šķiet, ka nav padomāts par neērtībām, ko jaunais lēmums var radīt pacientiem, ja šādas blaknes patiešām parādās. Cik ātri ārsts varēs izrakstīt jaunas zāles? Ko darīt laika periodā, kamēr jaunās zāles nav izrakstītas? Kurš segs izdevumus par papildu ārsta apmeklējumu, izraisīto blakņu ārstēšanu un nepieciešamības gadījumā citu, dārgāku zāļu lietošanu, kamēr nav izrakstītas nākamās kompensējamās zāles? Kurš uzņemsies atbildību, ja pacients, kurš cietīs no blaknēm, nevērsīsies pie ārsta, iespējams, nezināšanas pēc, bet turpinās lietot izrakstītās zāles? Tāpat – kā rīkoties pacientam, ja izrakstītais medikaments aptiekām vai zāļu lieltirgotājiem konkrētajā brīdī noliktavā nav pieejams?
Un visbeidzot - ja nu tiešām pacientam der viens preparāts, kas pēc cenas ir tikai ceturtais vai piektais lētākais? Vai tiešām ir jāiziet visa šī birokrātiskā procedūra un kā izmēģinājuma trusītim jāpakļaujas eksperimentēšanai ar savu veselību, lai pierādītu, ka trīs lētākie analogi nesniedz nepieciešamo efektivitāti? Valsts sludina taupīšanu, bet pacientam, iespējams, nāksies piemaksāt par blakņu novēršanu.
Kā iepriekš norādījusi veselības ministre Ingrīda Circene, ieviešot izmaiņas zāļu kompensācijas sistēmā, valsts šogad plāno ietaupīt 1,7 miljonus latu. Ierobežojot pacientu un ārstu izvēli, iespējams, izdosies ietaupīt vēl vairāk, ja daļa no pacientiem nevēlēsies ļauties eksperimentam un iegādāsies sev piemērotākas zāles par savu naudu, netērējot no valsts budžeta ne santīmu. Tā teikt, izvēle jau pastāv. Diemžēl tai nav vidusceļa – vai nu lieto to, ko valsts ir atzinusi par labu esam, vai maksā pats un lieto, ko gribi.
Tai pat laikā, šķiet, netaisnīgi ir arī tas, ka pacienti tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Tie, kuri jau saņem dārgākā analoga terapiju, var turpināt to saņemt, bet tie, kuriem nozīmējums ir pirmreizējs, ir spiesti sākt ar lētāko, nevis konkrētajam pacientam piemērotāko. Tas noteikti nav aicinājums jau esošajiem pacientiem atņemt jauno «privilēģiju», bet gan – ļaut visiem saņemt individuālu pieeju, jo veselība ir vērtība, ko ne par kādu naudu nenopirksi, tā ir jāsargā.
Līdz šim jau sekmīgi ir darbojusies esošā sistēma – pacients ir saņēmis sev piemērotu medikamentu, no kura vērtības ir kompensēta medikamenta lētākā analoga cena. No tā, ja kāds izvēlējās dārgākas zāles, valsts necieta, jo starpību sedza pats klients. Turklāt situācija tirgū nav tik dramatiska, kā tā reizēm tiek atspoguļota – arī līdz šim kā ārsti, tā farmaceiti ir izrakstījuši un pacientiem izsnieguši iespējami lētāko produktu, ņemot vērā katra cilvēka veselības stāvokļa īpatnības.
Lai arī jaunā kompensējamo medikamentu izrakstīšanas un izsniegšanas kārtība jau pieņemta, nākotnē tomēr vēlētos skatīties ar cerību. Latvijai patlaban ir zemākais kompensējamo medikamentu rādītājs ne tikai Eiropā, bet arī Baltijas valstu vidū, un valsts medikamentu līdzfinansējumam ir tendence ar gadiem samazināties. Iedzīvotāju labklājībai, tostarp veselībai jābūt vienai no valsts prioritātēm, tādēļ ceru, ka nākotnē tiks atrasti papildu līdzekļi reālai valsts kompensējamo medikamentu sistēmas uzlabošanai, turklāt šie līdzekļi netiks gūti uz cilvēku veselības un izvēles ierobežošanas rēķina.