Mēs uzskatām, ka nevis jāceļ nodokļi un jāievaino mūsu konkurētspēja investīciju un darbaspēka piesaistē, bet gan jārada apstākļi, lai pie tām pašām likmēm bizness varētu nodrošināt augstāku apgrozījumu, augstākus peļņas rādītājus un pie viena tad arī kopumā lielāku nodokļu nomaksu.
Tā intervijā žurnālam "Dienas Bizness" pauž finanšu ministrs Jānis Reirs.
Fragments no intervijas
Mani mulsina, ka tagad, tā teikt, pa labi un pa kreisi tiek dalīta dažāda atbalsta nauda, daudzi tā var pierast, kļūt atkarīgi no šādām piešpricēm un tad vēlāk, ja mudinās, teiksim, strādāt attālināti, prasīs, lai valsts par to atsevišķi maksā. Tas šķiet attīstību bremzējošs faktors. Vajadzētu domāt, kā veicināt strādāšanu, nevis pa līdzības saņemšanu no valsts.
Principā tā tas ir. Bet šī ir ļoti neordināra situācija, tirgus ir mainījies, bizness ir mainījies ārējā pieprasījuma trūkuma dēļ. Līdz ar to mums ir kaut kādā veidā jāiekonservē, jāsaglabā biznesa infrastruktūra. Paldies Dievam, 2020. gads bija ļoti labs eksportā – mums pat ir izaugsme, lielāks eksports nekā 2019. gadā, bet mēs palīdzējām arī eksportējošiem uzņēmumiem. Savukārt, ja runājam par atbalstiem kā tādiem, piemēram, dīkstāves pabalstu pavasarī saņēma aptuveni 50 tūkstoši cilvēku. Cita veida krīzē, kāda bija, teiksim, 2009. gadā, visi šie cilvēki būtu kļuvuši par bezdarbniekiem, taču šajā situācijā viņi turpina strādāt iepriekšējās darbavietās, nevis meklē alternatīvas. Tātad mēs pasargājām darba devējus no darbinieku aizplūšanas. Tas pats ir arī pašreizējā situācijā. Līdz ar to es nedomāju, ka uzņēmēji vai strādājošie būs pieraduši pie pabalstiem. Es domāju, ka lielāka problēma ir visāda veida ierobežojumi, kas gan šajā situācijā ir ļoti svarīgi un vajadzīgi, jo palīdzējuši mums izvairīties no saslimšanas pīķiem, kādi bijuši gan mūsu kaimiņvalstīs, gan citās Eiropas valstīs. Mums tas bija ļoti svarīgi tādēļ, ka mūsu veselības aprūpes sistēmas kapacitāte ir zemāka, līdz ar to, lai neuzspridzinātu veselības aprūpes sistēmu, mēs bijām spiesti ierobežojumus ieviest stipri ātrāk, pat pie zemākiem rādītājiem nekā citiem. Man rudenī pārmeta, ka es skatos tikai uz vienu rādītāju – bezdarbu, bet atcerēsimies, kā bija 2008. gadā, kad bija cilvēku masveida aizbraukšana, traģēdijas ģimenēs, atkarības utt. Viss sliktais, kas ir, nāk no bez darba. Šajā gadījumā mums bija iespēja no tā izsargāties. Mūsu pieejas pareizību ap liecina arī, piemēram, tas, ka no novembra esam bezdarba līmeņa rādītājā zem Igaunijas – tā ir pirmo reizi pa 30 gadiem, Igaunija ar zemāku bezdarbu vienmēr mūs ap steidza. Arī pašreiz mums turas kaut vai par pusprocentu labāks rādītājs, bet, ņemot vērā tur izskanējušo informāciju ar ļoti krasiem ierobežojumiem augstā saslimstības līmeņa ar Covid-19 dēļ, pat pie lielāka IKP un lielākām finanšu iespējām viņu gatavotā atbalsta pakete ir 500–800 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka vēl pieaugs arī bezdarba rādītāji. Un jāatgādina, ka viņu atbalsts uzņēmējiem ir tad, ja apgrozījums krītas vairāk nekā par 50%, mums ir 20% pret 2020. gadā strādājošiem mēnešiem un 30% pret 2019. gadu.
Jūs kādu brīdi slimojāt, nepiedalījāties valdības sēdēs, bijāt atlaidis grožus. Vai pa to laiku kolēģi tā brīvāk nepašiverē ja ar valstij pieejamo naudu?
Es par to neizteikšos. Izvērtējot valdības lēmumus, var dažus tādus secinājumus izdarīt, bet es šos pieņemtos lēmumus neapspriedīšu. Bet vēl par pieradumu. Es domāju, ka pie šiem atbalstiem nepieradīs, jo sabiedrība kopumā ļoti seko līdzi un pie katriem izdevumiem ir arī jautājumi no iedzīvotājiem par to, cik šie atbalsti ir vajadzīgi, jo katrs saprot, ka mums nāksies šo atmaksāt. Un, kamēr mums ir aizņēmumi, mēs arī maksāsim procentus par šiem līdzekļiem, ko tagad izmantojam atbalstiem.
Visu interviju lasiet 23.marta žurnālā "Dienas Bizness"!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
