Iegādājoties preces vai pakalpojumus, mājokļa apdrošināšana, salīdzinot ar eiropiešu paradumiem, nebūt nav starp Latvijas iedzīvotāju prioritātēm. Taču līdz ar hipotekārās kreditēšanas pieaugumu, tās nozīme Latvijā ir palielinājusies.
Vienlaikus jānorāda, ka ir neliela daļa tādu iedzīvotāju, kuri iegādājas mājokļa apdrošināšanu neatkarīgi no hipotekārā kredīta esamības vai neesamības. Compensa pieredze liecina, ka tie ir pamatā tādi cilvēki, kuriem jau ir bijusi pozitīva pieredze ar citiem apdrošināšanas pakalpojumiem. Tomēr, neskatoties uz to, kopumā Latvijas iedzīvotāji ir kūtri daudzdzīvokļu namu kompleksajā apdrošināšanā, jo citviet pasaulē šajā jomā dzīvokļu īpašnieku paradumi ir daudz pārdomātāki un racionālāki.
Ir skaidrs, ja ir iecere iegādāties mājokli, tad, visticamāk, persona dosies uz banku, lai saņemtu hipotekāro kredītu. Tādā gadījumā īpašuma apdrošināšana ir obligāts nosacījums aizdevuma saņemšanai. Tā arī sniedz garantiju, ka nelaimes gadījumā nepaliksiet bez dzīvesvietas.
Sarežģītāka situācija ir tā saucamajās padomju laika mājās. Šajos sērijveida projektos iedzīvotāji, kuriem nav hipotekārā līguma, nesteidzas iegādāties mājokļa apdrošināšanu, un no pārdesmit dzīvokļiem vien pāris ir apdrošināti. Nedaudz labāka situācija ir ar daudzdzīvokļu īres namiem, kuriem ir viens īpašnieks, kas pieņem lēmumu par īpašuma apdrošināšanu un izdevumus iekļauj īres cenā.
Diemžēl tas apstiprina tēzi par to, ka iedzīvotāji mājokļa apdrošināšanas nozīmīgumu vislabāk saprot, tikai saskaroties ar kādu nelaimi – ugunsgrēku, gāzes eksploziju vai spēcīgu vētru.
Periodiski publiskajā telpā parādās ziņas, ka kādā daudzdzīvokļu mājā plosījusies ugunsnelaime, postījumus nodarot ne tikai dzīvoklim, bet arī visai mājai, vai arī vētra ēkai norāvusi jumtu utt. Šādās situācijās, protams, rodas jautājums, kas apmaksā bojājumu novēršanu ēkas konstrukcijās un koplietošanas telpās, jo viena dzīvokļa apdrošināšana nevar nodrošināt visas ēkas remontu. Tādēļ visbiežāk pašvaldības ir spiestas šos izdevumus segt, līdz ar to tos «atņemot» kādai būtiskai sociālajai funkcijai. Tieši šādu gadījumu kontekstā jautājums par daudzdzīvokļu namu komplekso apdrošināšanu ir ārkārtīgi aktuāls, jo tādējādi būtu iespējams arī ietaupīt valsts un pašvaldību līdzekļus.
Kopš Latvijā par nekustamā īpašuma iegādāšanos izsniedz termiņuzturēšanās atļaujas, vairāki ārvalstnieki ir iegādājušies dažādus īpašumus. Kopumā šo praksi var vērtēt dažādi, taču no apdrošināšanas sektora perspektīvas tajā var identificēt vienu īpašu risku. Ir skaidrs, ka daudzu dzīvokļu faktiskie iedzīvotāji nekad nav redzējuši to īpašniekus. Tā nav vienkārša situācija un paredzams, ka nākotnē tā sagādās problēmas šo namu pārējiem iedzīvotājiem, jo dzīvokļi, kas iegādāti ar mērķi iegūt uzturēšanās atļauju, visbiežāk tiek izīrēti trešajām personām, kurām interese un rūpes par kopīpašumu ir minimālas. Saprotams, ka, lai vienotos par komplekso apdrošināšanu, ir jābūt ieintersētībai no visiem mājas iedzīvotājiem.
Varianti, kā pasargāt kopēju daudzdzīvokļu māju no nepatīkamām situācijām, var būt visdažādākie. Pastāv iespēja apdrošināt visu ēku bez dzīvokļu iekšējās apdares, apdrošināt iekšējo apdari tikai koplietošanas telpām un citi. Kopējās apdrošināšanas izmaksas var iekļaut nama apsaimniekošanas maksā, kas to paaugstinās tikai nedaudz, bet cilvēku dzīvi padarīs ievērojami drošāku.
Apzinoties, ka lielai sabiedrības daļai pirktspēja šobrīd ir salīdzinoši zema un mājokļa apdrošināšana nav prioritāšu saraksta augšgalā, iespējams, ka papildu motivācija apdrošināt savu īpašumu būtu tad, ja iedzīvotāji par to saņemtu nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, kā tas ir lielākajā Eiropas daļā. Pie šādiem nosacījumiem ieguvēji būtu gan iedzīvotāji, gan arī pašvaldība, kurai nelaimes gadījumā nebūtu jātērē savi līdzekļi.