Mežu īpašnieki tiek pakļauti ne tikai globālajiem koksnes izstrādājumu pieprasījuma tirgus vējiem un valūtu kariem, bet arī spiedienam no vides organizācijām
To intervijā DB stāsta Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņš uzskata, ka vides aizsardzība bieži vien tiek piesaukta gan vietā, gan nevietā. Tā tiek izmantota kā vairogs, lai kaut kam kaut ko neļautu īstenot, vai kā dinamīts, lai kaut ko iznīcinātu, uzskata M. Liopa.
Fragments no intervijas:
Kāda ir situācija mežsaimniecībā Latvijā?
Kopumā tā ir augstā līmenī un ne ar ko neatšķiras no Zviedrijas vai Somijas. Protams, minētajās valstīs ir citāda kokapstrāde. Piemēram, ir attīstīta koksnes ķīmijas rūpniecība – celulozes un papīra ražošana, kādas Latvijā nav un, šķiet, vismaz tuvākajās desmitgadēs nebūs. Ko tas nozīmē mežu īpašniekiem? To, ka trūkst papīrmalkas – mazvērtīgās koksnes – pircēja. Protams, Latvijā ir iespaidīga plātņu rūpniecība, kādas nav minētajās valstīs. Tieši pieprasījuma kritums no Skandināvijas celulozes rūpnīcām ir būtiski apcirpis mežu īpašnieku un arī attiecīgā klāsta kokmateriālu tirgotāju ienākumus, jo Latvijas iekšējais pieprasījums pēc šī sortimenta nespēj patērēt (pārstrādāt) tik daudz šīs koksnes resursa. Rezultātā tās ir vairāk, nekā tirgus pieprasa, un cenas attiecīgi ir zemas. Tā kā globālā deflācija ir norīvējusi daudzu koksnes izstrādājumu cenas, mežu īpašnieki to izjūt arī savos ienākumos. Tomēr tirgus jau tāpēc ir tirgus, ka tas kaut kad ir augšā un kaut kad lejā, bet tas nekad ilgstoši neatrodas vienā pozīcijā.
Latvijas līmenī mežu īpašnieki nevar sūdzēties arī par valsts iestāžu attieksmi, tomēr nemitīgi saskaras ar pārmetumiem no interešu grupām, kuras sevi dēvē par zaļajiem vai vides draugiem, un spiedienu uz vēl lielākiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Tā kā Latvijā ik gadu koksnes pieaugums (pēc Valsts mežzinātnes institūta Silava monitoringa datiem) ir 26 milj. kubikmetru, bet ik gadu nocērtam 11–12 milj. kubikmetru, tad zaļā noliktava ik gadu tiek papildināta ar vismaz 12 milj. kubikmetru (2 milj. kubikmetru koksnes ik gadu atmirst). Redzot šos datus, šķiet dīvaini dzirdēt stāstus par nekontrolētu, barbarisku ciršanu, kas tūlīt izraisīs to, ka visā Latvijā viss ir nocirsts. Atsevišķi uzņēmumu vadītāji pat nekritiski pieņem visādus blēņu stāstus, kas pasniegti pieņēmumu veidā. Piemēram, skan nopietni pārmetumi, ka Latvijā izcērt augstvērtīgas bioloģiski daudzveidīgas mežaudzes. Latvijā tiek iznīcināti kultūrvēsturiskie pieminekļi – mežos ieauguši parki, dižkoki. Kur ir fakti? Cik izcirsts? Kurā vietā? Kā šāda ciršana notikusi? Lai gan oficiālu datu nav, tomēr zaļo organizācijām tas nav būtiski, jo sabiedrība Latvijā un arī ārzemēs tiek musināta ar šādiem pārmetumiem. Lai daļa sabiedrības to vēl labāk «norītu», papildus tiek piemesti apgalvojumi, ka pietiekamā līmenī netiek saudzēti aizsargājamie putni.
Visu interviju Meža kopšana kļūst par finanšu risku lasiet 24. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.