Valstis, kompānijas, partijas un ekonomikas tendences ir dramatiski mainījušas virzienus
Stindzinoša atjēgšanās
Krievijas slīpētā agresija Krimā un Austrumukrainā radīja pamatīgu šoku Rietumos, kas līdz pat šim spītīgi ir centušies oficiālo Maskavu uzskatīt par daudzmaz prognozējamu partneri. Vien pa retai un vērā neņemtai balsij, piemēram, no britu The Economist vecākā redaktora Edvarda Lukasa, pēdējos desmit gadus ir skandējusi par agresīva imperiālisma atdzimšanu Krievijā un varas koncentrēšanos vienās – Vladimira Putina – rokās. Krievijas prezidenta kompleksi par PSRS sabrukumu kā globālu traģēdiju un ASV vienpolārās valdīšanas sagādāto pazemojumu asiņaini un destruktīvi ir izlauzušies Ukrainas teritorijā un kļuvuši par līdzinieku citai šāgada parādībai – ledus spaiņa izaicinājumam. Efekts no skarbās realitātes pēkšņās pieteikšanās ir līdzīgs, lai gan ir būtiska atšķirība: Ice Bucket Challenge entuziasti ledaino šoku sev izvēlas paši.
Sankcijas pret sevi
Augustā Kremlis ieviesa atbildes pasākumus pret Rietumvalstu sankcijām finanšu, enerģētikas un militārās rūpniecības sektorā, ar ko tās cer mainīt Krievijas agresīvo politiku Ukrainā. Pretējās sankcijas gan vairāk ir šaušana kājā pašiem sev, jo dažu Rietumu pārtikas preču segmentu embargo Krievijā ir licis pieaugt to cenām un radījis deficītu, jo apjomīgo importa apjomu krievu ražotāji nav spējīgi kompensēt. Latvijā embargo visvairāk licis trūkties piensaimniekiem un zivjrūpniekiem, tomēr visai drīz tika dažādoti eksporta portfeļi uz citiem tirgiem, atsverot zaudējumus Krievijā. To amortizē arī savlaicīgas investīcijas ražošanā Rietumu tirgiem domātām precēm. Augļus sāk nest Latvijas pārtikas eksporta iestrādes Ķīnā, un cerīgi šai ziņā ir Tuvo Austrumu tirgi.
Vilšanās fosilijas
Kā viena no lielākajām transformācijām biznesā ir jāmin vācu E.ON stratēģijas maiņa no fosilajiem resursiem uz atjaunojamajiem energoresursiem (AER) un naftas produktu tirgus dalībnieka Lukoil taktikas maiņa, pametot Austrumeiropu. Pēc tirgus vērtības lielākās Vācijas energokompānijas peļņa gada pirmajos trijos ceturkšņos ir kritusi par 25%, salīdzinot ar šo periodu 2013. gadā. Pie vainas ir Vācijas sniegtās pamatīgās priekšrocības AER. Kompānija paziņojusi par aktīvu nošķiršanu, izveidojot jaunu biržā kotētu kompāniju enerģijas ražošanai, globālai elektroenerģijas tirdzniecībai un pētniecībai, pašiem fokusējoties uz AER, elektroenerģijas piegādi un pārdošanu. Savukārt Lukoil, kas saražo sesto daļu no Krievijas naftas produkcijas jeb nedaudz virs 2% no saražotā naftas apjoma globāli, pārdevusi aktīvus Ukrainā, Čehijā, Slovākijā un Ungārijā. Lukoil centrālais birojs Maskavā DB ir lakoniski komentējis, ka tirgus situācija Latvijā to pagaidām apmierina.
Pūķis mostas
Ķīna 2014. gadā ir apsteigusi ASV preču tirdzniecībā, kļūstot par pasaules līderi šai segmentā. Vai tas nozīmē, ka ir klāt laiks, kad Ķīna valdīs pār pasauli? Pagaidām nekas par to neliecina. Arī tāpēc ne, ka līdzšinējā milzu izaugsme un bagātības akumulēšana ir notikusi proporcionāli nelielā valsts daļā gar tās austrumu piekrasti. Nepieciešamība ar pašmāju ekonomikas uzplaukumu pierādīt aizvien plašākām tautas masām, ka kompartijas ģimenēm ir tiesības uz elites statusu, partijas bosiem vēl ļoti, ļoti ilgi neatstās ne laiku, ne spēku pretenzijām uz pasaules pagriešanu ķīniešu virzienā. Sevišķi Eiropas bremzēšanās dēļ arī Ķīna ir bijusi spiesta pārskatīt savus ekonomikas izaugsmes plānus. Rādītāji vēl nav bīstami, un ar turpmāk plānoto apmēram 7% IKP pieaugumu valdošā kompartija solās būt spējīga saturēt kopā milzīgo valsti ceļā no ekspansīvas rūpniecības uz efektīvāku saimniekošanu ar augstāku pievienoto vērtību.
Eiropa buksē
Laikā, kad Latvijas ekonomika ir itin veiksmīgi sakārtota un atguvusi konkurētspēju, stagnācija ir iestājusies tās galvenajās tirdzniecības partnervalstīs Eiropā, kas savukārt ir saistītas ar citiem līdzīgu ligu piemeklētiem Eiropas tirgiem. Eiropā satraucošākie šogad ir bijuši kontinentālā ekonomikas «motora» – Vācijas – rādītāji, kas vieš esošās situācijas un prognožu korekcijas plašā areālā. Vācijas Ekonomikas ministrija ir pazeminājusi valsts ekonomikas izaugsmes prognozi 2014. gadā no jau tā piesardzīgā 1,8% rādītāja uz 1,2%. Nākamā gada izaugsme ir pārskatīta no 2% uz 1,3%. Arī DB slejās vācu eksperti un amatpersonas ir paudušas kā nepieciešamību, tā apsolījumus izaugsmes vārdā par lielākām valsts investīcijām. Turklāt nākamgad Vācijā stājas spēkā minimālās izpeļņas noteikums.
Kapitālu pieskatīs
Nebūt ne tik ļoti vienotās Eiropas centralizācijā 2014. gadā ir sperts būtisks solis – faktiski ir iedibināta eirozonas banku savienība. Tās vadībā galvenais finanšu un kapitāla tirgus regulators ir Eiropas Centrālā banka (ECB) ar Vienoto uzraudzības mehānismu. Uzraudzības valdes priekšsēdētāja ir Daniela Nuī, un ciešā sadarbībā ar dalībvalstu finanšu un kapitāla tirgus regulatoriem tiek uzraudzītas eirozonas 120 lielākās bankas. Latvijā ECB redzeslokā ir Swedbank, SEB banka un ABLV BANK. Šīs sistēmas iecere – lai nākamā finanšu krīze Eiropā būtu ar krietni mazākiem satricinājumiem un bremzējošu ietekmi visā pasaulē, jo bankas ar savām problēmām tiktu galā pašas. Kritiķi gan norāda, ka Eiropas bankas ir pārāk lielas, savstarpēji saistītas un to salīdzinoši nelielā depozītu daļa aizvien atrodas to spekulatīvā kapitāla riska ēnā.
Lepnie vājinieki
No starptautiski finansētajiem glābšanas plāniem šogad ir izstājusies Spānija, Portugāle un gandrīz arī Grieķija. Tā lūgusi programmas pagarinājumu par pāris mēnešiem vēl 2015. gadā, lai nostiprinātu politisko atbalstu reformām, kas acīmredzot nenāksies viegli. Savukārt Spānija un Portugāle gada pirmajā pusē izgāja no aizdevumu programmām bez Eiropas Centrālās bankas (ECB) piedāvātajiem drošības spilveniem, būdamas pašpārliecinātas par savām refinansēšanās spējām vajadzības gadījumā bez ECB garantētas piesardzības kredītlīnijas. ECB apsolījums darīt jebko eirozonas valstu noturēšanai virs ūdens ļauj valstīm, ieskaitot līdzšinējos vājiniekus, piekļūt ļoti lētai naudai finanšu tirgos, lai refinansētu savus parādus. Tā Portugāles 10 gadu obligāciju ienesīgums no 17% krīzes karstumā ir kritis līdz 3,58% šogad. Eksperimentālā kārtā piecu gadu termiņa obligācijas 3 mljrd. eiro vērtībā aprīlī izlaida arī Grieķija, un to ienesīgums visai mierinoši bija nedaudz virs 5%, kas ir dramatisks kritums no 48,6% 2012. gada martā.
Apmet arī kimono
Japānas premjers Šindzo Abe, kura agresīvā monetārā un ekonomikas politika nodēvēta par abenomiku, šogad ir bijis spiests atzīt, ka ekonomikā ar spēku vien tomēr viss nav panākams. Pēc aprīlī notikušās PVN celšanas no 5% uz 8% Japānas ekonomika piedzīvoja līdzīgu sarukumu, kāds sekoja postošajai un traģiskajai zemestrīcei un cunami pirms trijiem gadiem. Fiskālā gada pirmajā ceturksnī Japānas IKP kritās par 6,8%, salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, un nākamajā ceturksnī, kas beidzas septembrī, IKP salīdzinājumā ar gadu iepriekš bija jau mīnusos par 1,6%. Tas Š. Abem licis pārdomāt gan par plānoto PVN celšanu līdz 10% 2015. gada oktobrī, gan pēdējo gadu politisko tabu – atomenerģijas lomu Japānas ekonomikā. Japāņu elektorāts pret premjeru izrādās pielaidīgs: 14. decembra parlamenta vēlēšanās viņa vadītie liberālie demokrāti bija līderi.
Būt vai nebūt
Viljama Šekspīra dzimtene 2014. gadā ir kļuvusi par eiroskepticisma flagmani, un savas konservatīvo partijas kritiskākā spārna dēļ nācies piekāpties arī premjeram Deividam Kemeronam, kas konservatīvo pārvēlēšanas gadījumā nākamā pavasara vēlēšanās britiem apsolījis gan «iekšā vai ārā» referendumu par Eiropas Savienību (ES), gan stingrākus noteikumus imigrantu piekļuvei dažādiem britu sociālās drošības labumiem. Sākumā D. Kemerons pat prātoja par ES brīvās darbaspēka kustības ierobežojumiem, bet kaut ko tādu dzirdēt negribēja kontinentālie partneri ar Vāciju priekšgalā. Turklāt Apvienotā Karaliste bez imigrantu darbarokām iztikt nespēj. Paši briti nevēlas veikt smagākos un garlaicīgākos darbus, un, piemēram, šogad internetā pasūtīto Ziemassvētku dāvanu piegādes ir apdraudētas, jo trūkst kravas auto vadītāju, kas britu acīs nav tā prestižākā profesija.
Naftas murgs
Ģeopolitiskajās ambīcijās naudu dedzināt plānojušajai Krievijai nepatīkams pavērsiens bija naftas cenas brīvais kritiens. No 115 ASV dolāru par barelu atzīmes jūnijā par naftas cenu atskaites punktu ņemtās Ziemeļjūras vieglās jēlnaftas Brent cena decembra vidū ir nedaudz virs 60 dolāriem, un OPEC karteļa līderi teic, ka samazināt naftas ieguves apjomus negrasās, pat ja cena kristu līdz 40 dolāriem. Tas traumē jau tā stagnējošo Krievijas ekonomiku, kurā gāze un nafta rada 16% no IKP un vairāk nekā pusi no budžeta ieņēmumiem. Nafta un gāze veido vairāk par 70% no Krievijas eksporta. Prezidents Vladimirs Putins 2015. gada valsts budžetu ir apstiprinājis ar pieņēmumu, ka naftas cena būs 100 ASV dolāru, liekot domāt, ka turpmāk valsts finanses izskatīsies vēl murgainākas.
Cilvēcības deficīts
Ekstrēmi labēju un pret Eiropas Savienību (ES) vērstu politisko spēku ievērojami plaša iekļūšana Eiropas Parlamentā (EP) pēc vēlēšanām maija beigās ir bijis kārtējais signāls eiropiešu nemieram ar lietu stāvokli savienībā. Politiķi uz to ir reaģējuši gada garumā, sākot ar EP izmeklēšanu Īrijā un citās starptautisko aizdevēju glābtajās eirozonas ekonomikās par troikas politikas (paredzami kaitīgo) ietekmi uz šo valstu iedzīvotāju sociālo stāvokli. Līdzīgā garā tikusi veidota arī jaunā Eiropas Komisija, kur sociālajam dialogam radīts pat īpašs viceprezidenta postenis, ko ieņem Latvijas ekspremjers Valdis Dombrovskis. Lai Eiropas ekonomikas nepieciešamības nekonfliktētu ar cilvēciskajām, Briselē tiek diskutēts, kā visā ES īstenot Vācijā pazīstamo sociālā tirgus ekonomiku.
Amerikāņi nenovērtē
Izrādās, ka ASV nepateicība ir pasaules alga, un Baraka Obamas vadītā Baltā nama ekonomikas politika 4. novembrī tika novērtēta kā nesekmīga – republikāņi ieguva teikšanu ne vien Kongresā, bet arī Senātā, un prezidenta amata noturēšana demokrātu rokās pēc pāris gadiem ir maz ticama. Amerikas vēlētājiem nav patikusi dreifa sajūta jeb peldēšana pa straumi bez spējas ko ietekmēt, kurā, šķiet, iekļuvusi pasaulē aizvien lielākā vienotā ekonomika. Pēdējie dati tomēr ir iepriecinoši, jo šā gada trešajā ceturksnī ASV ekonomika ir augusi necerēti strauji – par 3,5% salīdzinājumā ar šo laiku pērn, apsteidzot 3% prognozi. Daļa nopelna tajā noteikti ir B. Obamas atbalstītajai Federālo rezervju kvantitatīvajai mīkstināšanai jeb apjomīgiem dažādu vērtspapīru uzpirkumiem, tomēr izaugsmes pieaugums acīmredzot lēni nonāk līdz mājsaimniecību budžetiem, kas atsaucas vēlētāju noskaņojumā.
