Investori, kas vēlas īstenot bioetanola rūpnīcu projektus Latvijā, nebūs tajos ieinteresēti, pirms nebūs stājies spēkā noteikums par 5% obligāto bioetanola piejaukumu fosilajai degvielai.
Viena no rezervēm biodegvielas attīstībai Latvijā ir atsevišķas likumdošanas paketes ar atvieglotiem noteikumiem izstrāde par biodegvielu kā dabai labvēlīgu degvielu, kā tas ir, piemēram, Vācijā. Mums biodegvielai tiek piemērota fosilās degvielas kā dabai kaitīgas degvielas likumdošana, līdz ar to tas ir dārgi un nav izdevīgi biodegvielas ražotājiem un tirgotājiem.
Kāpēc biodegviela ir izdevīga Latvijai? Ja, piemēram, tiek pirkta viena tonna parastā dīzeļa, kas izmaksā nosacīti 700 Ls, tad šajā gadījumā aptuveni 600 Ls aiziet citām valstīm. Savukārt, ja mēs ražojam tīro biodīzeli Latvijā, tad 600 Ls darba algu, nodokļu, zemes apstrādes un citu izmaksu, ka arī saražotā skābekļa veidā paliek Latvijā. Protams, to nevēlas dzirdēt fosilās degvielas ražotāji, jo tas viņiem nozīmētu apgrozījuma kritumu. Atsevišķās publikācijās degvielas tirgotāji ir norādījuši, ka biodegviela ziemā sabiezē, kas gan nav taisnība. Šajā gadījumā tiek jauktas divas lietas – palmu eļļas biodegviela, kas Latvijā nav izmantojama, un rapša biodegviela. Testi ir apstiprinājuši, ka, pie ziemas dīzeļa piejaucot uz rapša bāzes ražotu biodīzeli, tas ir vienlīdz labs kā parastais.
Jautājumu par biodegvielas popularizēšanu sākām risināt jau pirms trīs gadiem ar domu palīdzēt zemniekiem atdzīvināt Latvijas laukus, kā arī sniegt iespēju viņiem pelnīt. Pagājušogad ar rapsi bija apsēti turpat 100 tūkstoši, šogad 120 tūkstoši hektāru platības. Tā pašlaik ir ienesīgākā kultūra Latvijā, turklāt vienīgā, kurai ES nav uzlikusi jebkādus limitus audzēšanas apjomiem. Līdz ar to pašlaik zemniekiem rapša audzēšana ir ļoti izdevīga.
Lai sekmētu biodegvielas attīstību, pirms vairākiem gadiem valdība sāka maksāt subsīdijas ražotājiem, un rezultātā biodegvielas ražošanas jaudas no dažiem tūkstošiem tonnu 2005.gadā šogad pieaugušas līdz vairāk kā 100 tūkstošiem tonnu. Tātad – ir rapsis, ir nepārtikas graudi, ir ražošanas jaudas, bet 2007. gadā Latvijā biodegviela no kopējā automašīnās izlietotās degvielas apjoma sastādīja tikai 0.14% plānoto 3.50% vietā, jo viss saražotais aizgāja uz citām valstīm.
To panāca Zemkopības ministrija, kas nopietni izjauca ieviesto kārtību – tā noteica, ka subsīdijas paredzamas arī tiem, kam vispār nav ražotnes. Ražotnēm nepieciešamās subsīdijas tika novirzītas tiem uzņēmumiem, kuriem tādas nebija. Līdz ar to vairākiem jau strādājošiem pārstrādātājiem savu darbību nācās apturēt. Rezultātā sākās haoss – rapsi uzsāka eksportēt, savukārt pašmāju patērētājiem nepieciešamo rapša eļļu importēt.
Respektīvi, nonācām līdz tipiskas banānu republikas iezīmēm – savas izejvielas izvedām, kamēr atpakaļ iepirkām gatavo produkciju tā vietā, lai šo ražošanas procesu īstenotu uz vietas. Tajā pašā laikā mums ir viss, kas nepieciešams šim pārstrādes procesam. Tikai ar pareizu subsīdiju politiku tas ir jāsekmē, nevis jāmaksā subsīdijas, respektīvi, nodokļu maksātāju naudu, lai attīstītu citu valstu biodegvielas tirgu.
Šogad vismaz valdība ieklausījās un atdeva biodegvielas nozares jautājumus Ekonomikas ministrijas pārziņa, un tika pieņemts politisks lēmums par obligātā 5% biodegvielas piejaukuma ieviešanu fosilajai degvielai. Esam vērsušies pie Ekonomikas ministrijas, lai tiktu pārskatīta subsīdiju izdalīšana, kas sekmētu biodegvielas realizāciju Latvijas degvielas tirgū.
Negribētu piekrist tiem skeptiķiem, kuri uzskata, ka par biodegvielu Latvijā ir maza interese. Pie mums griežas gan autopārvadātāju kompānijas, gan individuālie lietotāji, kas vēlētos pāriet uz biodegvielu, interesējas par šādu iespēju. Tomēr viņiem ir nepieciešami trīs nosacījumi – ir jābūt iespējai to iegādāties degvielas uzpildes stacijās visā Latvija, tai ir jābūt lētākai nekā fosilajai degvielai, un tai ir jābūt kvalitatīvai, resp. jāatbilst ES vienotajam standartam.
Pragmatiski rēķinot, cenas starpība starp fosilo degvielu un degvielu ar biopiemaisījumu sanāk aptuveni 8 līdz 10 santīmi litrā, tomēr brīdī, kad sāk rīkoties un rēķināt pēc pastāvošās metodikas, izmaksas izrādās līdzīgas, kas nozīmē, ka likumdošanā iekļautā izmaksu rēķināšanas metodika nav adekvāta. Lielākoties šādu nepareizu metodiku atbalsta fosilās degvielas tirgotāju lobijs, jo ir jābūt ārkārtīgi naivam vai tuvredzīgam, lai domātu, ka fosilo degvielu tirgotāji sēdēs un noskatīsies, kā viņiem samazinās apgrozījums.