Daudzi zināmi ekonomisti ir vienisprātis par to, ka eiro ieviešana pirms 13 gadiem eirozonā, kur tagad ir jau 17 valstis ar 331 miljoniem iedzīvotājiem, izrādījies neizdevies vēsturisks eksperiments. Tiesa, daudzi arī tic eiro, tomēr tas nevar saglabāties tādā Eiropas valūtas savienības sastāvā, kā ir tagad.
Uz to DB norāda Vācijā dzīvojošais Latvijas izcelsmes ekonomikas doktors profesors Jānis Ofmanis. Apkopojot datus un ekspertu teikto medijiem Vācijā, profesors uzskaita vairākus iemeslus šādiem secinājumiem.
Pēc J.Ofmaņa teiktā, galvenais avots eksperimenta neveiksmēm, pirmkārt, saistīts ar konjunktūras atbalsta un valūtas bāzes atšķirībām. Proti, visām vadošo industriālo pasaules valstu valūtām ir drošs vairāk vai mazāk vienpakāpes konjunktūras atbalsts un valūtas bāze. Piemēram, ASV dolārs stingri balstās uz Amerikas 50 štatu vienpakāpes konjunktūras atbalstu, vai mārcņa - uz 18 Lielbritānijas grāfistēm. Savukārt tas, ko var redzēt šodien eirozonā, ir : svarīgu konjunktūras datu atšķirīgs daudzpakāpju līmenis, kas nav varējis kļūt par tādu pašu uzticamu balstu un bāzi vienotajai valūtai eiro. Pie Māstrihtas normatīva 3%, piemēram, Vācijā valsts budžeta deficīts 2005.gadā bija 3,3% no IKP, tāds pats bija arī 2011.gadā. Tikmēr Grieķijā attiecīgi 4,5% no IKP un 10,5% no IKP. 2005.gadā lielākais deficīts 6% apjomā bija Portugālē, bet budžeta pārpalikums 2,6% apjomā bija Somijai. Tāpat starp valstīm ievērojami atšķiras bezdarba līmenis, vidējais ienākumu līmenis un citi rādītaji, turklāt tie spēcīgi atšķiras no vidējiem eirozonas rādītājiem.
Profesors norāda, ka 13 gadu laikā nebija un nevarēja objektīvu iemeslu dēļ tikt izpildītas gandrīz visas galvenās svarīgākās prasības un nosacījumi, kas ierakstīti Māstrihtas līgumā 1992.gada 7.septembrī, uz kuru pamata 1999.gadā tika ieviests eiro. Proti, pirmajā vietā ir prasību neizpilde par to, ka jau sākotnēji pielaist pie iestāšanās eirozonā tikai tās valstis, Eiropas Savienības locekles, kas var ar laiku patstāvīgi, bez palīdzības no malas uz pietiekami augstas attīstības pakāpes pacelt savu ekonomisko, sociālo un finansiālo konjunktūru. Tad pietuvināt savus galvenos makroekonomiskos rādītājus līdz eirozonas vadošo industriālo valstu līmenim un pēc tam saglabāt sasniegto līmenī arī turpmāk.
«Lūk, kāpēc šodien pēc savas arhitektoniskās uzbūves ES 17 valstis vēl daudzās jomās ir izkaistītas un tām nav stingri integrētas politiskas, ekonomiskas un finansiālas telpas,» tā profesors. Savukārt otrajā vietā ir īpaši svarīgas līguma prasības neizpilde par nepieciešamību Eiropā ar laiku izveidot arī valstu politisko apvienošanos, kā tiešo turpinājumu jau izveidotajai valūtas un ekonomikas savienībai. Praksē sanāca savādāk: laika periodā no eiro ieviešana pasaules valūtu tirgū un līdz šim investoriem, tirgotājiem un spekulantiem valūtu tirgū ir darīšana ar daudzu pilnībā politiski suverēnu eirozonas valstu vienoto valūtu eiro.
Visbeidzot, šodien īpaši parādu krīzes apstākļos neizpildīta vēl viena svarīga prasība: tā paredz, lai katra ES valsts pirms iestāšanās eirozonā izpildītu un turpmāk saglabātu piecu svarīgāko Māstrihtas krtēriju izpildi, bez kā nevar nodrošināt uzticamību valsts ekonomiskajai situācijai un eiro. Šīs prasības 1999.gadā izpildīja 11 no 15 ES valstīm. Itālijai un Beļģijai piedeva spēcīgi paaugstināto valsts parādu, kas līdz šai dienai maz mainījusies, norāda J. Ofmanis. Grieķija eirozona iestājās 2001.gadā, lai arī, kā vēlāk noskaidrojās, tā bija falsificējusi savus rādītājus. Bet Lielbritnānija, Zviedrija un Dānija atturējās no iestāšanās Eirozonā un līdz šim saglabāja savu nacionālo valūtu. Un par to nenožēlo, tā profesors.
Viņš atgādināja, ka 2008.-2009.gados pasaules piedzīvotā globālā banku un finanšu krīze, un recesija prasīja miljardiem eiro un dolāru glābšanas paketes. Tas savukārt veicināja kopējo valsts parādsaistību pieaugumu. «Arvienvārdsakot – pirmo reizo ekonomisko krīžu vēsturē, parādījās jauna nepārtraukta fāze globālās parādu krīzes izskatā. Bet eirozonā ekonomiskā un finanšu stuācija mainījās uz slikto pusi. Vispirms, parādu krīzes saasināšanās rezultātā tādas valstis kā Grieķija, Portugāle, Īrija, Spānija, Itālija un Kipra jau nonakušas uz maksātnespejas robežas un valsts bankrota draudiem. Šajā grūtaja situācijā eirozonā sāka izgaismoties šodienas eiro krīzes rašanās vēsturiskie pamatcēloņi, kā neizdevies vēsturisks eksperiments. Līdz ar to eiro krīze var galu galā novest pie eiro un pašas eirozonas sabrukšanas,» brīdina J.Ofmanis.