#Pārdodot Latvijā ražoto filmu ārvalstīs, iegūstam ne tikai atpazīstamību, bet arī nodokļus.
Latvijas kino industrija var būt kā rūpnīca, kas atnes valstij nodokļus un rada jaunas darba vietas, intervijā laikrakstam Dienas Bizness atklāj kino producents Andrejs Ēķis.
Fragments no intervijas
Nameja gredzens ir viens no vērienīgākajiem Latvijas kino projektiem ar 2,5 milj. lielu eiro budžetu. Kas Jums kā producentiem šķiet grūtākais posms – finansējuma piesaiste vai šis periods – kad ar kailu sirdi ir jāgaida kāds būs publikas un kritiķu vērtējums par paveikto?
Esmu producents, uz kritiku skatos nedaudz citādi. Ja man uz šo jautājumu ir jāatbild vienkārši, tad, visticamāk, manis teiktais varētu latviešiem nepatikt. Latvieši kā nācija nav pieradusi pie tā, ka visās jomā, arī mākslā, ir jābūt tirgus attiecībām. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kad valstis savā starpā konkurē. Rūpniecības jomā līdere ir Ķīna, mums Latvijā tiek postulēts, ka ar radošumu un izdomu varam kaut ko sasniegt. Diemžēl Latvijā kino industrijā visbiežāk nodarbojas hobija līmenī, bet šajā jomā iesaistītie, ieskaitot Nacionālais Kino centru (NKC), to nesaskata kā industriju, to, ka kino varētu būt viena no tām sastāvdaļām, kas varētu palielināt valsts IKP un vairot darba vietas. Mums ir jāveido tāds filmas projekts, kuru varam pārdot arī ārzemēm, eksportēt. Tieši šis ir viens no mērķiem, kāpēc tapa Nameja gredzens, jo, kad pirms četriem gadiem ar Aigaru Graubu pabeidzām veidot spēlfilmu Sapņu komanda 1935, pirmo reizi mūsu sadarbības vēsturē sapratām, ka ar nākamo projektu ir jāpanāk, lai izveidotā filma vairāk ceļo, tiek izrādīta ārvalstu kinoteātros un televīzijās. Mēs atradām izplatītāju kompāniju, kura bija gatava ar mums satikties un uzdevām konkrētu jautājumu: «Kāda ir tēma, kuru pasaulē gribētu dzirdēt no tādas valsts kā Latvijas?» Mūsu idejas nākamajai filmai bija par Baronu Minhauzenu, kurš 20 gadus ir dzīvojis Rīgā, leģendu par Nameja Gredzenu un trešā ideja bija par mūsu karavīru dalību Afganistānas karā.