Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Jo tuvāk nāk jaunā Eiropas Savienības daudzgadu budžeta pieņemšana, jo vairāk ir jautājumu dažādās nozarēs. Saruks Kohēzijas līdzekļi, maksājumi lauksaimniekiem, noteikti mainīsies atbalsts arī citās nozarēs, jo viena no trim lielajām donorvalstīm savienībā ir pateikusi: «Paldies par sadarbību!»

Starp citu, tieši Lielbritānijā dzīvo vismaz 200 tūkstoši latviešu. Skarbi, bet tieši Lielbritānija izstājoties ir likusi Eiropai palūkoties uz vērtīgāko resursu – cilvēku!

Eiropa pēkšņi ir attapusies, ka ilgstošā laika periodā ir notikusi iedzīvotāju aizplūšana no lauku teritorijām uz pilsētām. Vecās Eiropas valstis apjēgušas, ka, izrādās, ilgtermiņā to ekonomiskais mugurkauls ir laukos.

Laikrakstā jau publicējām Zemkopības ministrijas, Zemnieku saeimas, Zemnieku federācijas viedokļus par to, ka briest izmaiņas lauksaimniecības atbalsta politikā. Proti, lielajiem zemniekiem dot mazāk, lai mazajiem tiktu vairāk. Tad, raugi, laukos iedzīvotāji radīsies! Vai patiešām tā uzreiz būs? Šis jautājums nav provokācija, lai aizstāvētu lielsaimniekus. Nē! Ir jautājums, ko īsti vēlas visa Eiropa un Latvija tostarp. Galvenais stāsts nav par to, ka trūkst sīkzemnieku, bet par to, ka laukos vispār trūkst cilvēku.

«Visu var izdarīt – vajag tik rakt! Un pašam nemitīgi būt apritē, komunicēt ar cilvēkiem,» ir pārliecināts 23 gadus vecais Toms Kornets, kurš kopā ar draudzeni Līgu Lilientāli (22) saimnieko Alsviķu pagasta Līdumniekos. Jaunieši atzīst, ka viņiem patīk dzīvot un saimniekot laukos, tādēļ ir apņēmības pilni paplašināt un attīstīt saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Alūksnes Ziņas.

«Pirms diviem gadiem man saimniecībā nebija neviena traktora un no tehnikas neko nesapratu – tagad ir sava tehnika un šo to esmu jau apguvis. Darba ir ļoti daudz, vajag tikai strādāt,» saka T. Kornets.

Četrus gadus viņš dzīvo un saimnieko vecāku saimniecībā, kas saņemta mantojumā. Šobrīd Līdumniekos ir 5 zīdītājas govis, teļi, 15 aitas, lielākoties Latvijas tumšgalves. T.Kornets atzīst, ka viņa sirdslieta un pamatnodarbošanās saistās ar mežiem – pats ir izmācījies par mežsaimnieku Ogres meža tehnikumā. Šobrīd viņš apsaimnieko aptuveni 50 hektārus, no kuriem 16 hektāri ir lauksaimniecībā izmantojamā zeme, pārējais – mežs. Pats sagatavo un pārdod malku.

SIA Pekši īpašniece Marta Vītola meklēja iespēju, kā saimniekot dzimtajā Rucavas novadā. Šis ir stāsts nevis par vieglāka ceļa meklējumu, bet gan par mērķtiecīgu un pārbaudījumiem pilnu plāna realizāciju – palikt savā dzimtajā zemē kā saimniecei, uzņēmuma īpašniecei un valsts patriotei.

Jau trīs gadus Marta Vītola audzē gaļas liellopus. Ganāmpulks pieaudzis trīs reizes, bet uz pirmo peļņu var cerēt tikai pēc gada vai diviem. Eiropas Savienības fondu atbalsts izpalicis, uz banku kredītiem nav ko cerēt. Iztiku jaunā censone nopelna, strādājot vecāku uzņēmumos, un valstij ieteic jaunos lauksaimniekus atbalstīt reāli, ne tikai vārdos.

Fragments no intervijas, kas publicēta 20. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Tajā bildē pie sienas – mazā meitene ar Gunti Ulmani – esat jūs?

Jā. Tas man ir atgādinājums, ka prezidenti brauc uz vietām, kur ir pilsoņi, pie kuriem braukt. Toreiz Latvijas prezidents Guntis Ulmanis tikās ar Lietuvas prezidentu Nīcā. 1993. gads. Man bija nepilni četri gadi. Pat īsti nezinu, kā prezidents nonāca līdz vectēva Jāņa Valda Vītola saimniecībai Vecvismini, Rucavas pagastā, bet es esot bijusi ļoti aktīva saimniecības izrādītāja. Tā man atstāstīja. Pati notikumu atceros visai miglaini. Toreiz vectēvam bija daudz piena govju. Man tagad ir gaļas liellopi.

Z/s Vilciņi, kas atrodas Saukas pagastā, Viesītes novadā saimnieko Sabīne Zupa ar vīru. Viņu saimniecībā iespējams iegādāties dažādu sugu un šķirņu inkubācijas olas, cālēnus, pīlēnus, zoslēnus, jaunputnus un trušus.

Šajās brīvdienās no 4. līdz 6. maijam Lauku ceļotājs aicina pilsētniekus uz Latvijas laukiem, kad notiks akcija Atvērtās dienas laukos. Šajā akcijā, kurā piedalīsies 130 dalībnieku (gan saimniecības, gan ražotāji) savas durvis atvērs arī z/s Vilciņi, kuru sētā ikvienam viesim būs iespēja noskaidrot, kas ir olu inkubācija, kā notiek olu savākšana, inkubēšana un kas notiek tad, kad no olas izšķiļas cālis. «Uz dzīvi savā dzimtajā pusē pārcēlos pirms aptuveni septiņiem gadiem, jo pēc Viesītes vidusskolas beigšanas kopā ar mammu un viņas māsu pārcēlāmies uz Liepāju, kur ģimenei piederēja ēdināšanas uzņēmums. Nolēmu atgriezties mājās, bet pie putnkopības pievērsos pamazām. Sākumā sākām pašu patēriņam audzēt trušus un arī tagad mūsu saimniecībā ir desmit garauši. Pēc tam sākām audzēt arī dažādu šķirņu putnus ne tikai savām, bet arī citu vajadzībām. Kopumā saimniecībā ir 15 h zemes un vīrs paralēli algotajam darbam audzē arī graudus, bet manai mammai blakus saimniecībā ir ķiploku audzēšanas lauki,» portālam db.lv teic S. Zupa, kura ar aizrautību stāsta par ikvienu lauku sētas iemītnieku un zina vārdā nosaukt teju ikvienu no 130 putniem. Tiesa reizēm gadās arī nelaime, kad purnus iekāro meža zvēri.

Tieši Ziemassvētkos, 24. decembrī, pirmo dienu savās jaunajās mājās pavadīja zoodārza «Pie tēvoča Garika» saimnieki Viktorija Zaiceva un Garijs Burņeckis. Savukārt jau februārī jaunajā mājvietā uzņemta pirmā ekskursantu grupa, vēsta reģionālais laikraksts Zemgales Ziņas.

Viktorija stāsta, ka ģimene apzināti meklējusi jaunu īpašumu Jelgavas novadā, lai iegūtu plašāku teritoriju zoodārzam. Pirms tam tas atradās Glūdas pagastā mazdārziņos un bija izvietots nelielā platībā. Tagad 1200 kvadrātmetru iemainīti pret četrarpus hektāriem un saimniekiem darba netrūkst.

Nu jau ar smaidu Viktorija norāda uz iegādāto māju: «Lūk, jaunā vieta – nepaspēja mūs sagaidīt un sabruka!» Kad visi dokumenti bija parakstīti, bet iepriekšējie saimnieki vēl nebija pārcēlušies, lielākas ziemas vētras laikā nobrukusi viena ēkas daļa.

«Protams, mēs varējām par to pašu naudu iegādāties labāku māju, bet tad vieta nebūtu tāda un platība pie mājas mazāka,» izvēli skaidro saimniece. Lai gan īpašnieki saprot, ka darba jaunajā vietā būs ļoti daudz, abi noskaņoti pozitīvi un klāsta ieceres, kuru īstenošanai gatavi ķerties klāt. Sākotnēji plānots izveidot stāvlaukumu automašīnām, lai zoodārza apmeklētāji varētu ērti piebraukt un novietot savus transportlīdzekļus, tāpat paredzēts izveidot atpūtas vietu viesiem un bērnu rotaļu laukumu. Par zvēru klāsta papildināšanu pagaidām netiek domāts, jo vispirms veicami iecerētie uzlabojumi, lai apmeklētājiem būtu patīkamāka un ērtāka ierašanās.

Zirgu stallis Zirgzandales Mārupē darbojas jau 15 gadus un no vietas, kur sākotnēji tika piedāvātas vien izjādes brīvā dabā, tas izveidojies par vietu, kur cilvēkiem sastapties ar zirgiem un pašiem ar sevi. Pēdējos gados Zirgzandales kļuvušas par atpūtas vietu iekoptā dabiskā ainavā un dizainiski iekārtotās telpās. Un zirgus šeit var ielūgt kā pasākuma viesus.

«Mārupes ainava nav Dieva izdomas bagātākā, to dažkārt dēvē par burkānu laukiem - klaja, bez reljefa un lieliem kokiem, bet man bijusi tā laime te atrast skaistu nostūrīti meža ielokā,» tā biznesa portālam db.lv stāsta Zirgzandaļu īpašniece Sandra Zaiceva.

«Redzot, ka pie zirgiem atbraukušajiem cilvēkiem patīk te aizkavēties, pasēdēt, paklausīties vardes dīķī, sapratu, ka ar šo skaisto vietu jādalās. Tā ir tikai astoņus kilometrus no Rīgas robežas, bet sajūta ir kā dziļos laukos, kā pie vecmāmiņas, kuras daudziem bērniem laukos vairs nemaz nedzīvo. Turklāt te ainavu izdaiļo zirgi. Līdzīgi kā pie jūras var sēdēt un stundām skatīties viļņos, tā šeit nomierina zirgu vērošana. Lai atveldzētu dvēseli, nav noteikti jākāpj zirgam mugurā. Šim dzīvniekam ir ļoti spēcīgs biolauks, to var sajust pa gabalu, tas atbrīvo cilvēku no stresa un attīra no emocionāliem sārņiem,» stāsta Sandra.

Daļa banku klientu pauduši aizdomas par kredītiestāžu īstenoto teritoriālo diskrimināciju, jo tās negribīgi piešķir vai vispār atsaka hipotekāros kredītus lauku māju un lauku viensētu iegādei. Iedzīvotāji banku filiālēs reģionos saņēmuši kreditēšanas atteikumus ar skaidrām norādēm, ka izvēlētie lauku īpašumi pārsniedzot vēlamo kilometru skaitu attālumā no pilsētas vai novada centra, vēsta raidījums LNT TOP10.

Bankas uzsver, ka primārie faktori hipotekārā kredīta piešķiršanā vai noraidīšanā ir cilvēku maksātspējas izvērtēšana, pirmās iemaksas apmērs un īpašuma tirgus vērtība, tomēr raidījumā apkopotās atsevišķās individuālās pieredzes liecina par nepieciešamību īpašumam būt 5 kilometru rādiusa robežās ap pilsētām.

Piemēram, raidījumā intervētajai kurzemniecei Ervitai Stasei kreditēšanu atteikušas trīs bankas, tiklīdz uzzināja īpašuma atrašanās vietu – Medzes pagasts, kas ir 17 kilometrus no Liepājas: «Mēs esam gandrīz atmetuši sapni par lauku māju, jo bankām ir uzstādījums, ka īpašumam ir jābūt 5 kilometru rādiusā ap pilsētu. Viņiem neinteresē, cik ir īpašumam zeme klāt, kāds ir stāvoklis mājai. Viņiem interesē principā šis rādiuss.»

29. jūlijā no pulksten 10:00 līdz 12:00 Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Kuldīgas filiālē (Piltenes ielā 5a) norisināsies akcijas Darbs laukos! pirmais lauksaimniecības vakanču tirgus pasākums, liecina medijiem sniegtā informācija.

Akcijas Darbs laukos! ietvaros notiks zemnieku saimniecību pārstāvju tikšanās ar darba ņēmējiem, būs iespēja noklausīties darba devēju stāstījumus par savu saimniecību, darba specifiku, atalgojumu, transporta un dzīvošanas iespējām, kā arī iegūt citu informāciju, kas nepieciešama darba attiecību veiksmīgai uzsākšanai. Darba meklētāji varēs pieteikties uz brīvajām darba vietām zemnieku saimniecībās un piedalīties darba intervijās.

Pasākumā Kuldīgā piedalīsies šādi darba devēji:

z/s Garīši, kuras pamatnodarbošanās ir kāpostu un citu dārzeņu audzēšana, pārstrāde;

z/s Biezaiši, kas pārstāv lopkopības nozari un graudaugu audzēšanu;

Facebook domubiedru grupas «Māja meklē cilvēku/Dzīve laukos» izveidotāji rosina biedrus apsvērt iespēju izveidot pašiem savu no komercbankām neatkarīgu krājaizdevu sabiedrību vai fondu, lai palīdzētu finansēt lauku māju vai lauku viensētu iegādi, tā otrdien vēstīja raidījums 900sekundes.

Facebook grupā šīs idejas nepieciešamība tiek pamatota ar svētdien raidījumā «LNT Top10» aktualizēto problēmu, ka bankas mēdz atteikt kreditēt lauku māju un lauku viensētu iegādi.

Krājaizdevu sabiedrības vai fonda izveide būtu iespēja vai nu pilnībā apiet bankas vai arī ar šo pūļveida finansējumu mazināt banku hipotekārā kredīta piešķiršanas šķēršļus, norāda grupas izveidotāja Inta Blūma: «Tas palīdzētu tiem cilvēkiem, kam nav uzreiz lielas pirmās iemaksas, vai vispār nav naudiņas, lai iegādātos īpašumu laukos, bet sirds deg par laukiem.»

Viens no variantiem paredzētu finanšu krājaizdevu sabiedrību, kad «grupas dalībnieki piedalās ar 5 eiro maksājumu, palīdzot cilvēkiem tikt pie mājām laukos un palīdzēt laukiem tikt pie cilvēkiem,» norāda Blūma. Nepieciešams izstradāt kritērijus, pēc kādiem šī krājaizdevu sabiedrība funckionētu, piemēram, atbalstāmo lauku māju pieteikumu izvēlēšanās un cik lielu summu no kopējā uzkrājuma piešķirt katram pretendentam.

Latvijā konkurence banku sektorā ir kļuvusi asāka, pirmdien intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

"Konkurence banku jomā ir kļuvusi asāka," teica Latvijas Bankas prezidents.

Tostarp viņš uzsvēra, ka Latvijā ir 14 bankas, nevis tikai četras lielās bankas. "Ir arī daudz mazo banku, kuras pēc būtības ir jaunas bankas, jo gadus 5-6 atpakaļ nodarbojās ar biznesu ārpus Latvijas. Tagad tās ir mainījušas stratēģiju un tiešām koncentrējas uz Latviju," skaidroja Kazāks.

Vienlaikus viņš arī norādīja, ka Latvijā strādājošajām mazajām bankām vēl ir nepieciešams laiks, lai tās izaugtu, tostarp tās cenšas apvienoties, lai palielinātu jaudu, taču atsevišķos segmentos tās jau kļūst spēcīgākas.

"Ja jums gribas saasināt banku konkurenci, izmantojiet vairāk nekā četras bankas. Skatieties uz 14 [bankām]," sacīja Kazāks.

Jāatgādina ābeces patiesība – jo lielāka konkurence, jo pircējiem izdevīgāk. Konkurence ne tikai veicina izmaksu samazināšanu un palielina efektivitāti, tā faktiski ietaupa patērētāju naudu, ko var izmantot citu preču pirkšanai.

Pēdējā gada laikā mazumtirdzniecības tirgū valda sava veida satraukums par gaidāmo Lidl ienākšanu Latvijas tirgū. Lai gan desmit gadus atpakaļ šī starptautiskā mazumtirdzniecības ķēde jau grasījās ienākt Latvijā, tolaik tas nevainagojās ar pozitīvu iznākumu. Pašlaik notiekošās darbības liecina, ka šis veikalu tīkls noskaņots sasniegt savu mērķi, pārskatāmā nākotnē atverot vairākus veikalus vienlaicīgi ne tikai Rīgā, bet arī reģionu pilsētās.

Skaidri redzam, ka konkurences cīņa par pircēju kļūst aizvien asāka.

Kā tas ietekmēs esošo situāciju? Pircēji jau berzē rokas un gaidīt gaida jauno spēlētāju. Iemesls – Lietuvas pieredze rāda, ka pārtikas preču cenas ir pievilcīgas, kas ļauj izdevīgi iepirkties. Tomēr daži tirgus spēlētāji vērš uzmanību uz to, ka zemo cenu uzsvars Lidl būs aktīvāks tieši sākumā, jo tāda ir viņu stratēģija, ienākot jaunos tirgos. Kā būs tālāk, laiks rādīs. Tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka konkurence pilnīgi noteikti pieaugs un esošajiem tirgus dalībniekiem būs jāsapurinās. Konkurences padome pašreizējo tirgus situāciju raksturo kā koncentrētu, tomēr tirgū pastāv konkurence par patērētāju izvēli. Tā jau ir vēsturiski izveidojusies situācija, ka vairāk nekā puse jeb aptuveni 60% tirgus daļu pieder diviem lieliem tirgus dalībniekiem – Maxima Latvija un Rimi Latvia, tikmēr citām kooperācijām un iepirkumu grupām pieder aptveni 20% tirgus, kas savu darbību aizvien paplašina. Te jāmin veikali ar tādiem zīmoliem kā top!, Elvi, LaTS, Aibe, Mego, Vesko un Beta, kas stiprina savu konkurētspēju un rada konkurences spiedienu uz lielajiem mazumtirgotājiem. Te gan jāpiebilst, ka lielie mazumtirgotāji savstarpējā konkurences cīņā vairāk piedalās tieši lielajās pilsētās, kamēr kooperācijas un iepirkumu grupas, kurām ir augstas barjeras ienākšanai tirgū šajās pilsētās, savu darbību izvēlas koncentrēt vairāk lauku reģionos. Konkurences padome novērojusi, ka šādā darbības modelī ir radusies situācija, ka lielie tirgotāji pamatā konkurē savā starpā, bet mazie – ar visiem tirgotājiem. Šobrīd skaidri redzam, ka konkurences cīņa par pircēju kļūst aizvien asāka. Interneta veikalu izveide, lojalitātes programmu paplašināšana, specializētu stendu izveide, pašapkalpošanās kasu ieviešana – tie ir tikai daži no pasākumiem, ko īsteno mazumtirgotāji. Īpaši jāatzīmē lojalitātes programmas – ja pirms aptuveni pieciem gadiem lojalitātes programmas bija tikai pusei no pašreiz tirgū esošajiem mazumtirgotājiem, tad pašlaik tās ir gandrīz visiem.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild pasažieru pārvadātāja Lux Express valdes locekle Signija Kalniņa. Lux Express nodrošina reisus starp Baltijas valstīm, uz Krieviju un vairākām Eiropas valstīm, tas pieteicis sevi arī divos iekšzemes tirgos – Igaunijā un Polijā.

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Nav tā, ka tieši šo nozari esmu mērķtiecīgi izvēlējusies – drīzāk nonācu šeit nejauši, un tā ir sanācis, ka nepārtrauktu, jaunu izaicinājumu rezultātā vēl joprojām esmu šeit. Lux Express ir inovatīvs uzņēmums, kas nemitīgi attīstās un mainās, un rutīna šeit ir sveša – tas mani aizrauj un uzrunā visvairāk.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2014. gadā bija vidēji 299 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kas ir par 1,24 eiro jeb 0,4% mazāk nekā 2013. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

Salīdzināmajās cenās, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu par 0,6%, patēriņa izdevumi saruka par 1,0%.

Patēriņa izdevumu kāpums 2014. gadā turpinājās tikai galvaspilsētā – Rīgā. Mājsaimniecības Rīgā 2014. gadā tērēja 377 eiro – par 3,3% jeb 12 eiro vairāk nekā 2013. gadā.

2014. gadā pilsētu mājsaimniecību tēriņi pieauga par 0,1% un sasniedza vidēji 322,95 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Savukārt mājsaimniecību patēriņa izdevumi laukos bija vidēji 250 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī – par 1,9% mazāk nekā 2013. gadā.

Mājsaimniecības atturīgi izmantoja patēriņam savā rīcībā esošo ienākumu. To varēja ietekmēt gan Latvijas pievienošanās eirozonai, gan ekonomiskā nestabilitāte, kā arī citi faktori. Patēriņa izdevumu samazinājumu laukos papildus ietekmēja lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenu kritums un Krievijas ieviestie importa ierobežojumi.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Nometnes "Annas lauku skola" izveidotāja Sandra Smona ar laiku cer izveidot lielāku kustību, kas palīdzētu bērniem iemīlēt laukus.

S. Smona ar ģimeni dzīvoja pašā Rīgas centrā, bet pirms kāda laika sāka just, ka meitai Annai ir diezgan minimāla izpratne par lauku dzīvi. "Lai gan mēs braucām uz laukiem, pietrūka izpratnes par to, kas ir lauki, kā rodas piens, kā izaug burkāns. Vienreiz uz mūsu lauku mājām Annai atbrauca ciemos draugs, kurš teliņu nosauca par kumeliņu, un mēs sapratām, ka vajadzētu šo situāciju kaut kā risināt. Radās ideja izveidot "Annas lauku skolu", kur bērni nometņu veidā var iepazīties ar lauku dzīvi un šarmu. Vēlamies to darīt gudri un saudzīgi, lai neveidojas kultūršoks – ja bērnu norauj no datora un liek grābt sienu, nekas labs nesanāks, radīsies tikai riebums. Tāpēc mēs bērniem mācām praktiskos lauku darbus izglītojoši-izklaidējošā veidā," viņa stāsta.

Pēc jūlija beigās notikušās vētras “Vereinigte Hagel” (“VH Latvija”) uzsācis apdrošināšanas kompensāciju izmaksas lauksaimniekiem.

Kopumā “VH Latvija” saņēmis lauksaimnieku pieteikumus par bojātiem kultūraugu laukiem ap 18 500 hektāru platībā. No tiem 49 % ir graudaugu, 35 % rapša, 15 % pākšaugu un 1 % – kukurūzas sējumi.

Visvairāk cietušās platības ir Jelgavas, Dobeles un Bauskas novados. Būtiskākie lietusgāžu postījumi fiksēti rapša laukos, kur ražas zaudējumi ir vidēji 20 %, savukārt labības laukos 5 %, bet zirņiem – 10 %. Apdrošinātājs uzsver, ka spēcīgā lietus radīto postījumu apmērs pupu laukos tiks novērtēts vēlāk, jo līdz ražas novākšanas termiņam ir palikušas vēl līdz divām nedēļām.

"Lai gan pēc vētras situācija izskatījās patiešām dramatiska, tomēr kultūraugu stāvoklis galvenokārt ir atkarīgs no laikapstākļiem, kas seko vēlāk. Ņemot vērā, ka pirms lietusgāzes augsne bija izslāpusi, tā ātri uzsūca no 100 līdz 150 mm nokrišņu. Pēc tam uzspīdēja saule, pūta vējš, kā rezultātā kviešu ražas zudums bija salīdzinoši neliels - no 1 līdz 5 % lielākajā daļā lauku,” stāsta Vita Baumane, “LATRAPS” sējumu apdrošināšanas vadītāja.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) augkopības eksperti, uzsākot ikgadējo ražas prognozēšanu, secinājuši, ka ziemas kviešu ražas potenciāls pēc vēsā un nokrišņiem salīdzinoši bagātā maija vērtējams kā labs, īpaši Zemgalē un Kurzemē. Arī rapšu stāvoklis ir labs, un pastāv iespējas rudenī novākt rekordražas, informē LLKC pārstāve Iveta Tomsone.

Šogad ziemāju platības valstī aizņem 320,3 tūkstošus ha, kas ir aptuveni par trešdaļu vairāk nekā pērn, kad šīs platības bija 210 tūkst. ha. Ar ziemas rapsi apsēti kopā 65,8 tūkstoši ha, kas ir par 30% vairāk nekā pērn, kad tika apsēti 46,2 tūkstoši ha.

LLKC Augkopības nodaļas vadītājs, agronoms Oskars Balodis norāda, ka maijs parasti mūsu reģionā ir viens no sausākajiem gada mēnešiem, bet šogad mitrums maijā bija pietiekamā daudzumā. Biežie nokrišņi gan radīja saspringtu darbu lauku apstrādei ar augu aizsardzības līdzekļiem, un šim darbam nācās ķert momentus. Šī iemesla dēļ dažviet sējumu kopšanas pasākumi ir nedaudz iekavēti.

Modes mākslinieki ir pārliecināti, ka balts, melns un pelēks iet kopā ar visu. SIA Rīgas meži valda pārliecība, ka ar visu iet kopā tieši zaļais. No ekoloģijas aspekta Rīgas mežos ligzdo zaļās vārnas, veselās koalīcijās aug zaļās bērzlapes, bet opozīcijā – zaļās mušmires. No ekonomiskā aspekta Rīgas mežos ir papilnam zaļās enerģijas – ekonomiku sildām, bet mājsaimniecības apkurinām ar biomasu, šķeldu un kokskaidu granulām. Taču pāri visam zaļo jaunība. Tāpēc no sociālā aspekta SIA Rīgas meži vairāku gadu garumā ir iedzīvinājusi vides izglītības projektu Zaļā klase, jo par zaļu pat vēl zaļāks patiešām ir tikai skolas laiks.

Kas lācītim vēderā

Sevišķi zaļš skolas laiks ir Rīgas un Pierīgas pirmsskolas, vispārizglītojošo un profesionālo mācību iestāžu audzēkņiem, jo 35 km attālumā no Rīgas – Ogres pusē – SIA Rīgas meži veido informācijas un vides izglītības kompetenču centru Zaļā klase. Un kompetenču te patiesi ir daudz.

Pirmkārt, izglītot skolēnus par to, kas ir mežs, kāda ir meža nozīme un kāds ir pilns meža apsaimniekošanas cikls, sākot no sēklas līdz dēlim. Otrkārt, tā kā prakse parasti apgāž teoriju, ļaut pašiem iemēģināt roku dažādos mežsaimnieciskajos darbos un izšķirties, vai grūtāk ir stādīt kartupeļus vai tomēr mežu. Treškārt, iemācīt justies labi dabā jebkuros apstākļos. Proti, pieņemts uzskatīt, ka saimnieks nedzen suni laukā lietus laikā, taču mežā darbu pārtrauc tikai tad, ja vēja ātrums pārsniedz 11 m/s! Ceturtkārt, iemācīt pazīt dabu. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā spēja pazīt dabu ir handikaps turpmākajā dzīvē: ir labi zināt, kā neapmaldīties mežā, bet, ja nu tomēr ir gadījies apmaldīties, – kā rīkoties, kur mežā slēpties negaisa laikā, pat tas, kā mežā noņemt cepuri, ir svarīgi. Ja cepuri atstās pamestu augšpēdus, tad, liekot to atpakaļ galvā, ar vieglu roku galvā var uzlikt arī ērces. Ar tādām zināšanām dzīvē nepazudīsi.

Visa mana būtība staro ikreiz,kad ir izvēlēts galamērķis jauniem piedzīvojumiem un nopirkta lidmašīnas biļete, jo ir skaidri zināms, ka katrā ceļojumā ir iespēja paplašināt savu redzesloku un augt kā personībai, pilnveidoties un transformēties.

Šoreiz kā galamērķis tika izvēlēta Gruzija. Biju dzirdējusi sajūsmas stāstus par Gruziju, bet centos veidot pati savu priekšstatu.

Biļetes par 60 eiro turp un atpakaļ iegādājos oktobra vidū, bet ceļojumā devos novembra beigās, izmantojot aviokompānijas Wizz Air reisu uz Kutaisi lidostu Gruzijā. Lai gan Kutaisi atrodas aptuveni 230km attālumā un trīs ar pusi stundu braucienā no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi, tomēr šāds lidojuma galamērķis, manuprāt, ir daudz izdevīgāks.

Ceļojumā devos kopā ar draudzeni. Pirmo nakti pavadījām Kutaisi. Aptuveni nedēļu pirms lidojuma naktsmājas atradām interneta vietnē Airbnb un tās divām personām izmaksāja aptuveni 16 eiro. Savukārt, taksis no lidostas līdz Kutaisi centram - aptuveni 8 eiro par gandrīz 25 kilometriem. Jāsaka gan, ka ir cena tūristiem un Gruzijā droši var kaulēties. Kutaisi es noteikti neieteiktu kā vietu, kurā uzkavēties ilgāk par vienu dienu.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Mārtiņš Vimba, SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta vadītājs.

- Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?

1. Esam spēcīga, erudīta ģeogrāfijas un ģeotelpisko tehnoloģiju fanu komanda.

2. Uzņēmums ir lielākais ģeotelpisko risinājumu, pakalpojumu, karšu un ģeogrāfijas mācību līdzekļu izstrādātājs un izdevējs Baltijā.

3. Esam izvirzījuši nopietnu ambīciju turpināt augt un attīstīties ārpus Baltijas reģiona.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Pamatskolas gados Smiltenes vidusskolā, kur mācījos, taisnā ceļā no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes par ģeogrāfijas skolotāju ieradās strādāt enerģijas pārpilnais un aizrautīgais Ilgvars Ābols, kurš šobrīd ir Vidzemes Augstskolas Tūrisma un atpūtas studiju virziena direktors un pasniedzējs. Viņa stāsti, organizētie pārgājieni, aktivitātes un savdabīgais ģeogrāfijas pasniegšanas stils un jauniešu virzīšana uz Jauno Ģeogrāfu skolu aizrāva dučiem pusaudžu, kas vēlāk kļuva par LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studentiem. Ģeogrāfija kļuva par sirdslietu un tālākā nonākšana kārotākajā katra ģeostudenta sapņu uzņēmumā bija tikai laika jautājums.

Zemnieku saimniecībā Zvejnieki Mazzalves pagastā plašā klāstā audzē ziedošo augu stādus, kā arī puķes. Māju saimniece dzīvojusi un strādājusi Rīgā, bet dzīve piespieda pārcelties uz Ādažiem. Vēloties vairāk lauksaimniecības zemes, sameklēta māja Mazzalves pagastā. Tagad te izaudzēto pārsvarā pārdod Rīgā. Šajās dienās, kad laiks kļuvis siltāks, siltumnīcās un lecektīs strauji aug un ziedpumpurus briedina nākamās rīdzinieces — dažādas krāšņumpuķes, vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

Sarunas dienā māju saimnieks bija devies uz vairumtirdzniecības bāzi pēc gladiolu, liliju un citu puķu sīpoliem. Bērni uz laukiem atbrauc, ja darāmi lielāki darbi un nedēļas nogalēs.

Daudzu tūkstošu stādu modinātāja Anita Driksmane stāsta, ka pirmās šogad no ziemas miega pieceltas tulpes. Tās uzziedinātas 8. martam, bet darbs sākās jau janvāra beigās. Februārī saimniecība vairumā iepirka jaunstādus, kas tagad pietiekami paaugušies, lai drīz, tāpat kā vēlāk grieztie ziedi, dotos pie pircējiem uz Rīgu. Pašlaik siltumnīcās plaukti pildīti ar leduspuķu, atraitnīšu, petūniju, balzamīņu un daudzu citu puķu stādiem. Anita teic, ka nepacietīgajiem, kuri grib kaut ko dēstīt tikko sasilušajā zemē, jāizvēlas augi, kuri spēj izturēt ne pārāk silto pavasari, piemēram, atraitnītes. Zvejnieku siltumnīcā pašlaik vistuvāk ziedēšanai ir hortenzijas. Savs laiks nāks arī ķirbju, tomātu, kabaču, kā arī garšaugu — bazilika, pētersīļu — un citiem stādiem.

Vecsauliešiem būs lielākas pārtikas un saimniecības preču izvēles iespējas. Pagasta centrā durvis vērs veikals «Elvi», vēsta reģionālais laikraksts Bauskas Dzīve.

«Bauskas Dzīve» apmeklējusi jauno tirgotavu un tikusies ar SIA «MNKD» valdes priekšsēdētāju Almu Spangeri.

Stāstot par ieceri, Latvijas Lauksaimniecības universitātes topošā absolvente uzsver – viņa vēlas lauzt stereotipus par bezcerību laukos: «Līdztekus lokālpatriotismam es vēlos pierādīt, ka laukos iespējams attīstīt uzņēmējdarbību, ka lauki nav pamesta un jaunu cilvēku dzīvei nepiemērota vieta. Vairākus gadus mūsu ģimene ir skatījusies, kā kādreizējā veikala ēka Vecsaules centrā stāv neizmantota, lēnām iet bojā. Tādēļ nolēmām te atjaunot veikalu.»

A. Spangere studijas Jelgavā apvienojusi ar darbu Šveices firmā, kas eksportē Baltijas liellopu gaļu uz Šveici un Vāciju. Jauniete vada šī uzņēmuma Latvijas nodaļu. Šogad ar ģimenes un draugu materiālu un morālu atbalstu nolemts izvērst biznesu Vecsaulē. Izveidota SIA «MNKD», un nu tiek atvērts veikals.

Elektroenerģijas neesamību Ilze un Kristaps Čabļi pārvērtuši par efektu un saviem viesiem piedāvā nakšņošanu Bumbiermuižā bez elektrības.

No Rīgas kņadas noguruši, pirms aptuveni sešpadsmit gadiem viņi pārcēlās uz klusu lauku nostūri netālu no Ērgļiem. Brīvības garša, lauku idille bija tas, kas Kristapu aicināja pilsētas realitāti nomainīt pret laukiem. Nebija gan skaidrs, ar ko nodarboties. Lēnām, pamazām apgūtas saimniekošanas prasmes biškopībā, ogu/augļu vīnu radīšanā, kūpinātu/vītinātu desu gatavošanā, putnkopībā, aitkopībā, zirgkopībā – viss bija eksperimentēšana. Kad radās doma mēģināt darboties tūrisma virzienā, bija skaidrs tas, ka jāpiedāvā viesiem īstums, apstākļi, ko iepazinuši paši, dzīvodami un izdzīvodami laukos.

Bērnībā bija iemīļots teiciens «bumbiera laišana», kas nozīmē foršu atpūtu, apvienojot patīkamo ar lietderīgo, – padarīt kādu mazu, noderīgu darbiņu – salasīt ogas, sakrāmēt malku, pie viena izbaudīt dabas doto skaistumu. Iegādājušies nelielu īpašumu, nodēvēja to par Bumbiermuižu.

Datos, zinātnē balstītie lēmumi valstu, nozaru un uzņēmumu līmenī būs izšķirošais faktors tautsaimniecības transformācijā atbilstoši Zaļā kursa jau esošajiem uzstādījumiem, vienlaikus arvien vairāk būs nepieciešamas zināšanas un zinātniskie pētījumi, kas ļaus pierādīt produktu, uzņēmumu un pat valstu zaļumu.

Tādi atzinumi skanēja Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 9. starptautiskajā konferencē Dabas resursu izmantošanas zinātniskie, ekonomiskie un sociālie aspekti pašreizējā vides un ģeopolitiskajā kontekstā.

Zemkopības ministrs Armands Krauze savā uzrunā uzvēra, ka Latvijas iedzīvotāju labbūtībā būtiska ir visu trīs ekonomisko, sociālo un vides vajadzību līdzsvarota situācija. «To var panākt viedi un tālredzīgi, izmantojot Latvijas ģeogrāfiskā stāvokļa priekšrocības, zināšanas un cilvēkkapitālu, kā arī dabas bagātības, pret kurām jāattiecas ar pietāti,» uzsvēra A. Krauze. Viņaprāt, ir svarīgi veicināt augstas pievienotās vērtības produktu ražošanu Latvijā, pasaules tirgū piedāvājot kvalitatīvus produktus, kas ceļ gan ekonomiku, gan iedzīvotāju labklājību, vēl jo vairāk, ja Latvijā ir milzīgs bioekonomikas attīstības potenciāls. «Nedrīkst būt tā, ka Zaļais kurss prasa milzīgus ieguldījumus bez jebkādas ekonomiskās atdeves,» norādīja A. Krauze. Viņš uzsvēra, ka ilgtspējīga mežsaimniecība ir balstīta zinātnē un inovācijās, tā nodrošina darba vietas un ir iztikas avots daudzos Latvijas reģionos. Tieši tāpēc balstoties uz zinātniskiem pētījumiem un tehnoloģiju attīstību var tikt pārskatīti algoritmi un aprēķini saistībā ar klimata mērķu izpildi. «Lai veidotu ilgtspējīgu nākotni, mums visiem ir jāmeklē kompromisi starp ražošanu un dabas saglabāšanu, mūsu kopīgā atbildība ir veidot dzīvotspējīgu vidi, virzīt ekonomikas izaugsmi, kā arī labklājību nākamajām paaudzēm,» tā A. Krauze.