Nododot publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras aktīvus, tostarp zemi, Latvijas Dzelzceļa (LDz) rokās, tiktu strauji palielināta uzņēmuma vērtība. Tas vedina domāt par plāniem LDz privatizācijai. Šī ir viena no versijām, kas šobrīd tiek apspriesta tranzīta nozares kuluāros, attiecībā uz Satiksmes ministrijas (SM) paziņojumu, ka tā vēlas, lai publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras aktīvi, tostarp zeme, tiek nodoti vienas juridiskās personas rokās.
Par labu tai liecina arī tas, ka šobrīd ir noslēgusies LDz restrukturizācija, kas padarīja daudz skaidrāku uzņēmuma pārvaldes formu un nodalīja visas LDz darbības virzienus. Tiesa, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers Db jau norādījis, ka šobrīd netiekot plānota un skatīta iespēja privatizēt LDz vai kādu no koncerna meitas kompānijām. "Mēs pašreiz nevērtējām šādas iespējas," iepriekš norādīja A. Šlesers, piebilstot, ka viņš arī nākotnē neparedz nekādu privatizāciju LDz.
Šobrīd situācija ir tāda, ka līdz ar valsts uzņēmuma LDz pārveidošanu par valsts AS 1994. gadā, infrastruktūras objekti, kas tika ieguldīti sabiedrības pamatkapitālā, kļuva par LDz īpašumu. Savukārt zeme, uz kuras atradās un atrodas LDz īpašumā esošie infrastruktūras objekti, netika ieguldīta VAS pamatkapitālā un līdz pat šim brīdim ir valsts īpašums.
Izstrādā koncepciju
SM jau izstrādājusi koncepciju par publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldi, kas ceturtdien, 28. augustā tika izsludināta Valsts sekretāru sanāksmē.
Ņemot vērā, ka zemes klātne, dzelzceļa nodalījuma josla un pārējie dzelzceļa infrastruktūras objekti veido nedalāmu publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūru, SM uzskata, ka būtu lietderīgi arī paredzēt, ka visi dzelzceļa infrastruktūras aktīvi piederētu vienai juridiskai personai. Lai nodefinētu turpmāko rīcību, tika izvērtēti trīs pārvaldes modeļi (sk. informācijā pa kreisi), kas balstīti uz citās valstīs pastāvošo pieredzi. Pirmais modelis paredz, ka visa dzelzceļa infrastruktūra pieder valstij un to pārvalda valsts aģentūra, otrais - valsts infrastruktūra, ko pārvalda LDz, bet trešais modelis paredz saglabāt infrastruktūru LDz (kas turpinās būt arī tās pārvaldītājs) īpašumā. Vienlaikus ir paredzēts uzņēmuma pamatkapitālā ieguldīt arī šobrīd valstij piederošo zemi, uz kuras ir izvietota uzņēmumam piederošā dzelzceļa infrastruktūra.
Patīk 3. modelis
Satiksmes ministrija uzskata, ka šābrīža apstākļos optimāls ir 3. pārvaldes risinājuma variants. Trešā modeļa galvenā priekšrocība - praktiski nav papildus izmaksu valsts budžetam, tomēr infrastruktūras un modernizēšanas projektu finansējuma kredītprocenti pie līdzīgiem pārējiem nosacījumiem varētu nedaudz sadārdzināt infrastruktūru. Kopējās modeļa ieviešanas izmaksas ir Ls 7.324 milj., tostarp no valsts budžeta būtu jāsedz tikai Ls 0.024 milj. Tiesību aktu izstrādei būtu nepieciešami vismaz 9 mēneši. Atšķirībā no pirmajiem diviem modeļiem, kas var sākt darboties tikai pēc īpašumtiesību sakārtošanas, šis darbojas uzreiz, bet zemes reģistrāciju un nodošanu LDz īpašumā var veikt pakāpeniski, līdzīgi kā pārējos modeļos - 7 gadu laikā.
Arī LDz valdes priekšsēdētāja vietnieks Uldis Pētersons piekrīt, ka optimāls publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldei ir 3. modelis. Tas dotu iespēju sakārtot īpašuma tiesību jautājumus starp valsti un valsts kapitālsabiedrību- infrastruktūras pārvaldītāju. LDz kļūst par pilntiesīgu dzelzceļa infrastruktūras īpašuma pārvaldītāju, kas savukārt veicinātu investīciju piesaisti attīstības projektiem, risinātu dzelzceļa transporta nevienlīdzīgās konkurences ar autotransportu problēmu.
Lai to realizētu, līdz 2009. gada 30. decembrim ir jāizstrādā un jāiesniedz Ministru kabinetā koncepcijas īstenošanai nepieciešamie tiesību aktu projekti. Savukārt, lai izstrādātu publiskās lietošanas dzelzceļa finansēšanas kārtību un līdz 2010. gada 1. februārim valdībā iesniegtu informatīvo ziņojumu, ir jāizveido darba grupa, iekļaujot tajā ne vien Satiksmes, bet arī Finanšu ministrijas pārstāvjus.
Privatizācijai netic
Tiesa, lielākā daļa tranzīta biznesa pārstāvju netic, ka valsts varētu mēģināt pieļaut LDz privatizāciju kopā ar visu infrastruktūru un zemi, jo līdzīgu kļūdu jau savulaik pieļāva kaimiņvalsts Igaunija. Tā 2001. gadā pārdeva 66% Igaunijas dzelzceļa kompānijas Eesti Raudtee akciju ar visu infrastruktūru kompānijai Baltic Rail Services. Tas vēlāk radīja neskaitāmas problēmas Igaunijas valstij, tāpēc pēc ilgstošiem strīdiem Igaunijas dzelzceļa kompānijas akcijas tika atpirktas atpakaļ. Tāpat līdzīgi negatīva pieredze bijusi arī Lielbritānijā. «Dzelzceļa infrastruktūru un zemi nedrīkst nodot privātās rokās. Es šaubos, ka kaut kas tāds varētu notikt, jo Latvija negribēs uzkāpt uz Igaunijas grābekļa,» norāda dzelzceļa kompānijas Baltijas tranzīta serviss valdes priekšsēdētājs Ivars Sormulis. Viņš uzsver, ka vispiemērotākais modelis būtu nodot infrastruktūru vai nu valsts aģentūras, vai citas neatkarīgas valsts institūcijas rīcībā.
Vieglāk ar kredītiem
Otra versija, kas izskanējusi, ir, ka, iegūstot savās rokās dzelzceļa infrastruktūras zemi, LDz varētu uzlabot savas iespējas iegūt jaunus kredītus uzņēmuma modernizācijai - kompānijai ir vērienīgi attīstības plāni, kas paredz, ka līdz 2020. gadam LDz infrastruktūras attīstībā tiks ieguldīti 1.5 miljardi latu. 2007. gadā vien uzņēmums veica nozīmīgus ieguldījumus dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanā un modernizācijā 35,1 milj. latu apjomā.
Galvenie kapitālieguldījumu avoti bija Latvijas Dzelzceļa līdzekļi - 14.3 milj. Ls jeb 40.8% apjomā no kopējiem ieguldījumiem. Šim mērķim ņemti kredīti 12.7 milj. Ls jeb 36% apjomā. No kopējiem kapitālieguldījumiem Kohēzijas fonda līdzekļi ir 8 milj. Ls jeb 22.9%. Savukārt valsts finansējums ir 0.1 milj. Ls jeb 0.3% no kopējā kapitālieguldījumu apjoma.
Tomēr pēdējos gados zemās rentabilitātes dēļ un ieguldījumu dēļ LDz ir iekūlies lielos parādos. LDz valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis iepriekš norādīja, ka kādu brīdi LDz likviditāte bijusi pat tuvu nullei, tomēr šobrīd situācija ir krietni uzlabojusies.
Arī Satiksmes ministrijas izstrādātajā koncepcijā par publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldi norādīts, ka, nododot LDz īpašumā dzelzceļa nodalījuma joslas zemi, tiktu palielināta koncerna vērtība un kredītspēja. Tāpat tiktu nodrošināta vienota dzelzceļa infrastruktūras kā īpašuma pārvaldība.