Pirmā sensācija: eksporta cenas atgriezušās «trekno» gadu līmenī
Iespējams, jums rodas jautājums: kas par to, ka cenas atkal ir augšā? Kāpēc gan šie skaitļi ir tik nozīmīgi, ka tiek dēvēti par sensacionāliem? Atbildu: tāpēc, ka tie rāda, ka valdības «pretkrīzes» programma, kurai ik dienu tiek dziedātas slavas dziesmas, patiesībā ir izgāzusies.
http://www.csb.gov.lv/csp/events/?mode=arh&period=05.2010&cc_cat=470&id=11990
Lata iekšējas devalvācijas programmas mērķis bija panākt Latvijas ražotāju eksporta cenu samazināšanos, lai šādi – caur algu un attiecīgi pašizmaksu samazināšanos – uzlabotu Latvijas ražotāju konkurētspēju ārējos tirgos.
Eksporta cenas atkal ir augšā. Tātad ir noticis tas, par ko Nacionāla resursu institūta eksperti brīdināja jau pašā sākumā – nekas nesanāks, nevienam tas vēl nav izdevies, jo šāda rīcība ir pretrunā ar loģiku. Dažādiem līdzekļiem spiežot ekonomiku samazināties (un tieši šāds plāns tiek realizēts Latvijā) valsts attīstība tiek kavēta, nevis stimulēta. Attiecīgi samazinās arī konkurētspēja.
Turpretim Pasaules ekonomikas foruma pētījumā atrodam, ka Latviju konkurētspējas ziņā atsteidz Urugvaja, Botsvāna un Kazahstāna; gada laikā mēs esam noslīdējuši par 14 pozīcijām zemāk.
http://www.weforum.org/en/index.htm
Kā gan to vērtēt, ja ne kā totālu izgāšanos?
Secinājums: būtu tikai loģiski, ja tie, kuri jau vairāk kā gadu nepaguruši propagandē un turpina propagandēt iekšējās devalvācijas ideju, tagad tikpat kvēli atvainotos par savām apzinātajām vai neapzinātajām kļūdām.
Tā gan ir tikai retorika: skaidrs, ka tas nenotiks. Tieši otrādi, mums turpinās stāstīt, ka viss ir OK. Šo meldiņu vilks arī starptautiskās institūcijas, jo Latvija ir lielisks paraugs tam, kā var mērķtiecīgi samazināt ekonomiku par 25% – un neprotestēt. Kā iespējams uzkraut valsts monetārās politikas un finanšu sektora kļūdas uz nodokļu maksātāju pleciem – un neprotestēt. Kā patiesībā var nodot Latvijas valsts intereses, zaudēt neatkarību – un neprotestēt.
Nepārprotiet, es neaicinu aktīvi pretoties, es aicinu domāt. Ja mēs turpinām kā ieprogrammēti robotiņi uzticēties piedāvātajai politikai, mums nav jābrīnās par tās rezultātu.
Kā šajā kontekstā skan mūsu premjera kārtējā deklarācija, ka iekšējā devalvācija ir efektīvs līdzeklis krīzes pārvarēšanai? Šķiet, ka valsts galvai nav reālas informācijas par to, kas notiek valstī.
Ja būtu, tad viņam droši vien būtu sāpīgi dzirdēt, ka gada laikā trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju ir kļuvuši nabadzīgāki (CSP kopā ar Pasaules Banku), bet ceturtdaļa tuvojas izdzīvošanas slieksnim (pēc Eurobarometra datiem). Godājamais, Dombrovska kungs, vai jūs zināt, ka Latvijas pēdējā gada laikā IKP ir nokritis par 1/4, bet legālais bezdarbs sasniedzis 1/5 no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem? Vai valdībai kāds ir pateicis, ka tās parāds jau sasniedzis 40% no IKP (Centrālā statistikas biroja dati), un no tā 75% ir ārējais parāds? 2010. gada beigās parādu līmenis var uzpampt līdz 60% no IKP.
Vairāk nekā 90 dienas kavētu privāto kredītu apjoms ir sasniedzis 18% no kredītu kopapjoma, kopā tie ir 2,74 miljardi latu (vairāk nekā 20% no IKP). Martā ārējās tirdzniecības saldo ir mīnus 85 miljoni. Vēl trīs vai četri tādi „optimisma pārpilni” mēneši, un tekošais konts būs mīnusos. To visu mūsu līderi mēģina mums uzdot par efektīvu līdzekli krīzes pārvarēšanai. Kam viņi melo? Mums vai sev? Manuprāt, tā ir katastrofa.
Kā no tā visa izķepuroties? Pirmkārt, mums ir nepieciešama neatkarīgu ekonomikas ekspertu veikta situācijas analīze. Līdzšinējais ārvalstu banku algoto ekspertu atbalstītais kurss nevar risināt Latvijas ekonomikas problēmas. Tas ir izdevīgs tikai pašām bankām, kuras ir atradušas lielisku veidu, kā «nepiedalīties» Latvijas ekonomikā.
Valdībai kā nesaprātīgam kaķēnam jāiebaksta degunā Latvijas krīzes reālie cēloņi. Valdošajai koalīcijai uzticamā propaganda aizgūtnēm daudzina divus «iemeslus» – pasaules finanšu krīzes ietekmi un vājo budžeta disciplīnu.
Ar pirmo teikumu valdība no sevis noņem atbildību, pasakot, – re, visa vaina meklējama tur, aiz okeāna. Tie ir meli. Latvijā krīze ir sākusies vēl pirms pasaules krīzes. Tas skaidri redzams statistikas datos. Otrā tēze pasaka – pie visa vainīgi iepriekšējie valdoņi, ne mēs. Bet budžeta disciplīnas trūkums ir krīzes sekas nevis cēlonis: neviena ekonomika nespēj noturēties, ja tajā tiek ieplūdināts ārvalstu kapitāls, kas pārsniedz vai ir salīdzināms ar šīs valsts ekonomikas kopējo apjomu. Starp citu, tāpēc problēmas ir arī visām tā sauktajām eiro zonas perifērijas valstīm. Komunikāciju lietpratēji jau paspējuši šīs valstis nosaukt par «cūkām» (PIIGS, saīsinājums no Portugāle, Īrija, Islande, Grieķija, Spānija). Vai zināt, kā tie paši asprāši sauc mūs? Ungārija (Hungary) + Igaunija (Estonia) + Latvija + Lietuva = HELL. Tur mēs esam, ellē.
Latvijas tirgū ārvalstu bankas jūtas pilnīgi brīvi. Citiem vārdiem sakot, tās bauda lielāku varu nekā vietējie ražotāji. Ko tādā tirgū bankas dara, kur novirza naudu? Tur, kur var gūt tūlītēju peļņu un kur šķietami mazāk risku: nekustamajā īpašumā un patēriņā. Nekustamais īpašums ir lielisks nodrošinājums bankai. Savukārt no patēriņa kredītiem var ātri iegūt lielus procentus.
Skaidrs, ka latvietis vai ungārs būs ar mieru maksāt lielākus procentus nekā zviedrs vai austrietis. Taču, ja nauda nāk no ārpuses, iekšējo tirgu, teiksim tā, vienkārši okupējot, tā ļoti ātri izraisa problēmas šīs valsts ekonomikai. Naudas ieplūšana nekustamo īpašumu tirgu veido tirgus burbuli. Cenas strauji aug, kādu laiku notiek pārkreditēšana uz lielāku vērtību utt.
Savukārt naudas ieplūšana patēriņā veido patēriņa bumu. Ja pirktu Latvijas preci, tad tiktu stimulēta ražošana, būtu darbavietas, uzņēmumiem būtu nauda attīstībai, valstij stabili nodokļi. Taču mēs vai nu labprātīgi vai piespiedu kārtā pārsvarā izvēlamies importa preces un nauda aizplūst ārā no valsts, pasliktinot ārējās tirdzniecības bilanci.
Jā, kādu brīdi visi priecīgi. Nekustāmo īpašumu bums ļauj būvstrādniekiem braukt uz darbu ar līzinga BMW X5. Nodokļu masa un budžets aug. Taču aug arī cenas un inflācija. Kalvīša valdība pakļaujas opozīcijas spiedienam un par 32% ceļ algas valsts sektorā. Tobrīd inflācija vēl ir 9%. Nav jābūt pravietim, lai saprastu, kā pēc šāda soļa inflācija atkal leks augšā. Taču cilvēki joprojām priecīgi, valdība iedrošina: viss kārtībā, ekonomika labi attīstās. Un cilvēks ņem kredītus, ko viņam uzmācīgi piedāvā. Beigu beigās to kopapjoms pārsniedz Latvijas IKP. Pašiznīcināšanās bumbas mehānisms ir iedarbināts, un atliek tikai gaidīt.
Celt lata kursu, lai piebremzētu burbuļa veidošanos, nevienam nenāk ne prātā – tieši tāpat, kā tagad neviens neuzdrošinās domāt par kursa pazemināšanu, lai stimulētu ekonomiku. Lata kurss pret eiro ir fiksēts. Tas nozīmē – mēs faktiski esam eiro zonā, jo Latvijā jau sen netiek realizēta neatkarīgā monetārā politika. Un tikai tie, kam tas nav izdevīgi, var izlikties, ka tā nav. Tā ir otrā labi noslēptā sensācija.
