Ja nāktu krīze, uz valdībām cerēt ir lieki; vienīgā paļāvība ir pašu bilance
Eiropas biznesa vide pašlaik ir nebijušā situācijā, ko grūti prognozējamu padara «sadrukātā» nauda, vērtē Skandinaviska Enskilda Banken (SEB) Grupas prezidente un izpilddirektore Annika Falkengrēna.
Oficiālā Eiropa cīnās par likviditāti – ECB kvantitatīvā mīkstināšana, Junkera investīciju plāns un arī Kapitāla tirgu savienība stumj tirgū aizvien vairāk naudas, bet tas kaut kā nepārliecina. Ko jūs par to domājat?
Pilnīgi piekrītu tādai skepsei. Esmu par to ļoti noraizējusies. Zviedrijā sarunās esmu šo pašreizējo stimulēšanas situāciju raksturojusi kā lielu balonu, kas tiek piepūsts ar bezmaksas likviditāti. Izskatās, ka šis balons pūšas tieši vērtspapīru un akciju tirgū. Jautājums ir, kā mēs šo gaisu jeb mākslīgo likviditāti spēsim pēc tam dabūt laukā, neuzspridzinot balonu? Kā šo likviditāti izlaist un absorbēt pamazām? Ne mazāka problēma ir tāda, ka šai situācijā, kādā esam mēs, neviens nekad agrāk nav bijis. Šī ir ekonomikas kartē neiezīmēta teritorija – visi šie stimulēšanas pasākumi, un nav vēstures grāmatas, kurā varētu paskatīties: jā, toreiz, 90. gados, tas bija tā.
Un pat Amerikas stimulēšanas piemērs, kas jebkurā gadījumā vēl ir pārāk svaigs, lai par to spriestu, mums neder.
Nē, neder, jo Eiropas situācija ir cita. Tāpēc mums ir jābūt ļoti piesardzīgiem un par to ir jārunā arī ar klientiem – ka neviens nezina, kas un kā notiks. Kā jau teicu, mums ir ļoti spēcīga bilance. Ja nāktu jauna un tiešām liela krīze, mēs vairs nevaram paļauties uz valdībām, jo tām nauda ir beigusies. Tāpēc bilancēm ir jābūt spēcīgām. SEB bilancē 25% ir likvīdi aktīvi. SEB Latvijas bilancē likvīdo aktīvu īpatsvars ir vēl augstāks ‒ ap 40%.
Vai jūs brīdināt klientus par ECB un Eiropas Komisijas stimulēšanas programmām – nekļūt pārlieku entuziastiskiem?
Ne gluži. Es vairāk brīdinu pati sevi – lai mūsu banka būtu piesardzīga par to, kur mēs esam un ar ko kopā esam. SEB darbojas Ziemeļvalstīs, Baltijā un Vācijā, un šiem saviem klientiem mēs sekojam tālāk pasaulē, bet nemeklējam jaunus tirgus vai jaunus klientus. Turpretī cieši uzmanām, lai bilance būtu spēcīga un lai kurā katrā dienā mūsu likviditāte būtu augsta.
Jaunajā EK Kapitāla tirgu savienības priekšlikumā bankas ir it kā pretstatītas kapitāla tirgiem – ka tie Eiropā ir neattīstīti. Bankas ir it kā pataisītas par sliktajiem zēniem, un tādas tās nereti arī ir, tomēr tradicionālās komercbankas, kādas tās ir pazīstamas Latvijā, jau nu ne tuvu tik lielā mērā kā britu vai franču investīciju megabankas.
Piekrītu. Un mums ir jāuzdrīkstas pateikt, ka vispār jau ir arī labas bankas, lai gan, protams, ir bankas, kas galīgi nemaz nav labi uzvedušās. Es jūtos ļoti vīlusies, ka es kā baņķiere vienmēr izrādos iemesta vienā cietumā kopā ar sliktajiem zeļļiem, jo tas ir nepelnīti. Arī Baltijā mēs esam bijuši ļoti skaidri un caurskatāmi, kā mēs pieņemam un apkalpojam depozītus.
Tas tiešām ir izaicinājums – uzticības zudums bankām, kam, protams, ir gana daudz leģitīmu iemeslu. Vienīgais, ko šai sakarā var darīt, ir būt tik caurskatāmiem, cik nu var, ievērot noteikumus un savu biznesu konsekventi vērtēt tikai pēc klientu apmierinātības. Klientu apmierinātība man vienmēr ir bijis pirmais kritērijs, un tikai tad mēs skatāmies uz peļņu un zaudējumiem, un jāatzīst, ka šo desmit gadu laikā, kopš es vadu SEB, man par šo prioritāti dažkārt ir nācies atgādināt.
Tā absolūti ir mana pārliecība, ka jums nevar būt pelnoša banka kaut kā citādi, kā vien ja jūsu klienti ir apmierināti ar jūsu pakalpojumiem. Un tas ir pretēji tam, ko daudzi cilvēki domā par bankām un ko nereti domā paši baņķieri – ka tev ir jāpelna, un tad jau tu parūpēsies arī par klientiem. Bet tā nenotiek, jo cilvēki nav gatavi maksāt par to, kam nav pievienotās vērtības. Banku gadījumā tas nozīmē nepieciešamību pēc vēl lielākas efektivitātes un labākiem produktiem – pieejamākiem, caurskatāmākiem un lētākiem.
Plašāk lasiet intervijā Eiropa neiezīmētā teritorijā pirmdienas, 23. februāra, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!
