Nedēļas nogalē - svētdienā - biznesa portāls DB.lv turpināja iepazīt tūrisma iespējas Kurzemē, koncentrējoties uz ūdenstūrismu.
Rītu sākām ar bukstiņputru Rojā, pēc tam devāmies uz Kolkas apkārtni, lai piedzīvotu braucienu ar Francijā ražotajām SitOnTop laivām. To nodrošināja laivu operators Jūras laivas, kas līdz ar tradicionālajiem laivu braucieniem piedāvā arī pagaidām ne tik iecienīto jūras laivošanu. Vēlāk devāmies uz Slīteres bāku un turpat esošo dabas taku, kā arī pa ceļam uz mājām apmeklējām Dundagas pili. Fotogrāfijas skatieties raksta galerijā!
Jūras laivošanā galvenais ir risku apzināšanās. Jūra mainās ļoti strauji. To jāņem vērā, arī plānojot braucienu, jo ne vienmēr iecerētais maršruts ir īstenojams. Mums svētdien bija plānota laivošana uz Kolkas bāku, taču vējainā laika dēļ Jūras laivas maršrutu mainīja un gar jūras krastu devāmies uz Kolkasragu, apbraucām tam apkārt, aizlaivojām līdz molam un pēc tam nedaudz atpakaļ uz viesu māju Ūši.
Pirms pāris gadiem noticis negadījums - cilvēki ar pilnībā nepiemērotu ekipējumu braukuši uz Kolkas bāku, un viena laiva, kurā atradās vīrs un sieva, neatbrauca atpakaļ.
Izdzirdot, ka gatavojamies laivot pie Kolkasraga, vietējie iedzīvotāji rauca pieres, sakot, ka tā nebūt nav labākā vieta, bet vienlaikus piebilda, ka Jūras Laivas zina, ko dara. Tas iedrošināja. Kolkasrags ir Mazjūras un Dižjūras satikšanās vieta, bet tieši tāpēc riskanta un paņēmusi cilvēku dzīvības. Ievaddaļā pirms laivošanas sākšanas Jūras Laivu pārstāvji klātesošos sabiedēja ne pa jokam. Vēlāk atzina - tas nepieciešams, lai cilvēki «savāktos» un apzinātos riskus. Tā, piemēram, pie paša Kolkasraga ļoti būtiski ir nepieļaut to, ka laivu iepūš jūrā. Visu brauciena laiku turējāmies krasta tuvumā. Tā kā viļņi bija pietiekami lieli, sākot braucienu, pat bija pagrūti «neizkrist» krastā. Taču ar laiku prasme kļuva arvien labāka un satraukumu nomainīja prieks.
Iepriekšējo aprakstu par laivošanu pa iztīrīto Rīvas upi un jūras staigāšanu lasiet, klikšķinot šeit.
Ar Kurzemes plānošanas reģiona vadību un 39 Latvijas un Igaunijas partneru atbalstu tiek ieviests projekts Ūdenstūrisma kā dabas un aktīva tūrisma komponentes attīstība Latvijā un Igaunijā jeb Riverways. Projekts tiek īstenots Igaunijas-Latvijas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros un tā mērķis ir uzlabot apstākļus ilgtspējīga ūdenstūrisma attīstībai un paaugstināt ūdenstūrisma konkurētspēju Latvijā un Igaunijā.
#2/66
Pa ceļam uzmetām aci Rojas upei. Upe tīrīta vairākas reizes. Tā ir skaista - līkumaina, augsti krasti, priežu mežs. Braukšana - vizuāli patīkama. Tiek piedāvāts arī plosts - tiem, kuriem jūra jau apnikusi. Laivas te nodrošina Rojas golfa klubs.
#3/66
Laivošanai pa Roju doti 13 kilometri. Šeit redzams beigu punkts. Upe ietek jūrā, bet līdz tai aizbraukt nevar, jo ceļā ir ostas teritorija, kur ar kanoe laivām braukt nedrīkst.
#4/66
Zemeņu saldais ēdiens Rojas restorānā un atpūtas centrā «Otra puse».
#5/66
Rojas restorānā un atpūtas centrā «Otra puse». Jūlijā būs pagājuši 20 gadi kopš atvēršanas. Tā ir viena no pirmajām tūrisma mītnēm Latvijā, kuras saimnieki ir latviešu ģimene, bez ārzemju kapitāla.
#6/66
Restorānā un atpūtas centrā «Otra puse» vasarā tiek organizēti dažādi pasākumi, tostarp «Mielasts zvejnieku sētā». Programma ir grupām no 15 cilvēkiem - lai uzņemtu vienu grupu, darbs ilgst trīs dienas. Vienu stundu tūristus vizina ar zvejnieku laivām jūrā, bet, ja ir vēlme, iespējams iepazīt zvejnieku dzīvi arī pa īstam.
#7/66
Fotogrāfijā redzama īpašniece Zane Vaivade pie zivju kūpinātavas. Restorānā un atpūtas centrā atzīst, ka piekrastē zivju palicis ļoti maz.
#8/66
Virspirms «Jūras Laivu» pārstāve Luīze Šulca iepazīstina ar maršrutu. Doma par došanos jūrā ar mazu laiviņu šādā vējā sākotnēji ir satraucoša. Viens no potenciālajiem braucējiem atbira, bet tas nebija DB.lv :)
#9/66
Dodamies saņemt hidrotērpus. Virs tiem vēl būs jāvelk vējjaka un īpaši jūras apstākļiem veidota drošības veste.
#25/66
Tagad jāaizkorķē laivas. Šajās laivās iestrādāti vairāki caurumi, kas paredzēti nemierīgai jūras braukšanai: vilnis iemet laivā ūdeni, bet, laivai paceļoties, tas pa apakšu izplūst ārā.
#27/66
Te jau ūdens ir mierīgāks. Taču atslābt nevar, jo jūra ir viltīga un nedrīkst ļaut sevi iepūst dziļumā.
#35/66
Izlemjam doties atpakaļ uz viesu māju «Ūši». Kolkasragam vairs nebūs jāapbrauc.
#36/66
Esam ieradušies viesu mājā «Ūši». Īpašumam ir senas saknes. Priekšteči te stādījuši dārzeņus, sējuši labību, bet mūsdienās piekrastē ar lauksaimniecību vairs nenodarbojas, jo zeme ir «nabadzīga». Toties pēc tūrisma pakalpojumiem pieprasījums aug.
#40/66
Viesu mājas īpašniece Dženeta viesiem priecājas piedāvāt senos, tradicionālos ēdienus.
#41/66
Tikmēr vējš arvien pieņemas spēkā un plucina turpat uzcelto plēves telti.
#44/66
«Ūšos» nemīl troksni, tāpēc tūristiem neļaujot klausīties «bugi bugi». Jāklausās dabas skaņās.
#45/66
Dodamies uz Slīteres bāku. Par šo ceļu mēdz jokot, ka tas ir platākais veloceliņš Latvijā, jo mašīnas pa to brauc reti.
#52/66
Bākas fasāde līdzinās sunim dalmācietim. Tas esot nekvalitatīva remonta rezultāts, no fasādes sākuši krist nost gabali. Tagad tie «piesmērēti».
#57/66
Dundagas pils. Pils celtniecību vispareizāk būtu datēt ar 13.gs. trešo ceturksni. No 1714. gada līdz agrārajai reformai 1920. gadā Dundagā saimniekoja Ostenzakenu dzimta.
#61/66
Dundagas pils darbiniekus un apmeklētājus mulsina mistiski akmeņi, kas iemūrēti pils fasādē. Iespējams, tā ir piemiņa kādam varonim. Vēl ir versija, ka tā ir vieta, kur patverties sievas mīļākajam :)
#65/66
Par godu dundadzniekam Arvīdam Blūmentālam - krokodilu medniekam - pils pagrabā peldās krokodili. Nebarot un nekaitināt!