Inflācijas atgriešanās vedina domāt, ka Eiropas Centrālās bankas monetārais atbalsts drīz varētu apsīkt, tomēr lēmuma pieņemšanu kavēs eirozonas valstu dažādā finanšu situācija
Strauji augošas patēriņa cenas nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas mērogā vērojama ekonomiskā norise, kas lielā mērā uzskatāma par ekonomiskās atveseļošanās pazīmi. Cenu pieauguma temps, ko piedzīvojusi Eiropas monetārā savienība, varētu šķist pat samērā ekstrēms. Divu mēnešu laikā gada inflācijas rādītājs eirozonā faktiski ir divkāršojies. Šajā gadījumā runa nav par pieaugumu no 0,1 līdz 0,2 procentiem vai no 0,2 līdz 0,4 procentiem, bet gan par to, ka vēl pagājušā gada decembrī gada inflācija valūtas zonas valstīs kopumā bija 1,1%, bet šā gada februārī ir pieaugusi jau līdz 2%. Tiesa gan, ja ir runa par pamatinflāciju, kuras aprēķinā netiek iekļautas pārtikas un enerģētisko resursu cenu pārmaiņas, tad kāpums ir krietni vien pieticīgāks, gada izteiksmē sasniedzot vien 0,9%, un ir bijis konstants iepriekšējo triju mēnešu sniegums un diezgan tuvs pēdējā gada vidējam rādītājam.
Lai arī uz ekonomisko aktivitāšu rēķina balstītā pamatinflācija pēdējā laikā nav īpaši progresējusi, tomēr esam sagaidījuši brīdi, kad kopējais patēriņa cenu pieaugums ir sasniedzis to līmeni, kas iepriekš tika definēts par ECB mērķi, uzsākot ekonomikas kvantitatīvo stimulēšanu ar procentu likmju samazināšanu un plašām vērtspapīru uzpirkšanas kampaņām, kas atsevišķu obligāciju segmentu tirgū pamanījies izveidot cenu burbuli. Lai burbuļa veidošanos apturētu, vienlaikus padarot inflāciju mazāk strauju, ECB būtu jānāk klajā ar paziņojumu par līdzšinējo finanšu injekciju vērtspapīru tirgū samazināšanu un pakāpenisku procentlikmju palielināšanu.
Tomēr šāda lēmuma pieņemšana nav vienkārša, jo nozīmētu arī kredītresursu pakāpenisku sadārdzināšanos un padarītu dārgākus arī dažādus investīciju projektus neatkarīgi no tā, vai tiem nauda tiktu piesaistīta, ņemot aizdevumu bankā vai izlaižot obligācijas. Tas pats attiektos arī uz valstu finansēm – iepriekšējo finanšu saistību pārvarēšana varētu kļūt finansiāli ietilpīgāka. Ir vērts atcerēties, ka valstu situācija eirozonā ir visai dažāda. Šāda lēmuma pieņemšana diezin vai negatīvi ietekmētu Vāciju, tomēr var atstāt diezgan graujošas sekas uz tādu valsti kā Itālija, kur ekonomika tikai nule kā sākusi progresēt, turklāt ir ļoti sarežģīta situācija banku sistēmā. Jāpiebilst, ka tieši iespēja lētāk pārfinansēt savas saistības uz zemāku procenta likmju rēķina ļāva Dienvideiropas valstīm izvairīties no finansiāla sabrukuma, vienlaikus piebremzējot līdzīga virziena scenāriju rašanos arī Francijā un Beļģijā. Vēl vērts pieminēt arī iespaidīgos mājsaimniecību parādus un grūtības tos apmaksāt, kur visai neapskaužama situācija izveidojusies Nīderlandē. Līdz ar to kādu liela mēroga monetāro korekciju veikšana šobrīd ir visai apgrūtināta, jo, bremzējot jaunu cenu burbuļu veidošanos, dārgāki kredītresursi var veicināt citu domino efektu aizmetņu rašanos.