Laiku pa laikam Latvijā ir aktualizējies jautājums par arvien stingrāku ierobežojumu ieviešanu attiecībā uz zemes pārdošanu ārzemniekiem.

Principā šāda iecere ir pareiza, ņemot vērā, ka zeme tomēr ir nacionālā bagātība, un neapdomīga tās izpārdošana citu valstu pilsoņiem var aizskart valsts intereses. Turklāt šeit runa ir par valsts ekonomiskajām interesēm, par ko liecina kaut vai fakts, ka jau šobrīd Latvijas lauksaimnieki ir nonākuši neparocīgā situācijā, proti, ir vēlme un finansiālās iespējas izvērst ražošanu, bet nav, kur to darīt, jo piegulošos zemes gabalus iepriekšējos gados izpirkuši citu valstu pilsoņi, kuri savus īpašumus vai nu nepārdod un neiznomā vispār, vai arī prasa par tiem nesamērīgi augstu cenu.

Vēl neapmierinošāku šo situāciju padara fakts, ka vien daļa no ārzemniekiem – zemju uzpircējiem tās arī reāli apsaimnieko, izvēršot lauksaimniecisko ražošanu, bet otra daļa aprobežojas ar to, ka ir investējuši naudu zemes gabalos, un gaida, kad tiem pieaugs cena, lai varētu nopelnīt, dārgi pārdodot, bet pašreizējā brīdī turot aizaugušus laukus. Savukārt lauksaimnieciski izmantojamo zemju cenas jau minēto iemeslu dēļ Latvijā pēdējā laikā ir visai strauji augušas. Pirmkārt, tādējādi ir pamats bažām par to, vai vismaz attiecībā uz lauksaimniecības zemēm neveidojas tā dēvētais kārtējais nekustamā īpašuma burbulis. Otrkārt, minētie aspekti samazina pašmāju uzņēmēju – lauksaimnieku attīstības iespējas. Tiesa gan, problēmas ar zemju iegādi nebūt nav vienīgais iemesls, kas perspektīvā bremzēs zemnieku attīstību.

Tāpat jāmin, ka nākamajā ES fondu līdzekļu apgūšanas periodā tiek plānoti zināmi ierobežojumi, izvēloties, kādiem mērķiem izmantot Eiropas naudu. Piemēram, tiek uzskatīts, ka līdz šim iegādātā traktortehnika nav devusi gaidīto produktivitāti, tāpēc Latvijā tam vairs neesot vērts tērēt naudu. Diez vai tam varētu piekrist lauksaimnieki, kuri vēl nav paspējuši modernizēt savas darbam nepieciešamās tehnoloģijas.

Protams, viss minētais nebūt nenozīmē, ka zemes pārdošana ārzemniekiem būtu jābloķē pilnībā. Tā vietā pirms pirkšanas – pārdošanas lūguma parakstīšanas būtu jāizvērtē, kāds ir paredzētais zemes izmantošanas mērķis un atbilstoši tam atbildīgajām valsts iestādēm arī jālemj, vai attiecīgais darījums ir pieļaujams. Katrā ziņā šāds risinājums, raugoties ilgtermiņā, varētu izrādīties efektīvāks nekā zemes pirmpirkuma tiesību piešķiršana trešās pakāpes radiniekiem, kā to šobrīd ir iecerējusi Zemkopības ministrija. Protams, šāds radniecības aspekts nav nekas slikts vai neloģisks, tomēr jāņem vērā, ka cilvēku fantāzijai (arī tās sliktajai pusei) robežu nav, un nebūtu brīnums, ja izrādītos, ka jau nākamajā brīdī pēc attiecīgās normas stāšanās spēkā Latvijā zemes sāktu pirkt trešās pakāpes radinieki, kuri realitātē strādātu, piemēram, kāda Krievijas nekustamo īpašumu uzpircēja vai skandināvu pensiju fonda uzdevumā – par «taisnīgu» samaksu, protams.