Līdz ar ekonomiskās krīzes saasināšanos un nekustamā īpašuma «burbuļa» plīšanu, kopā ar daudz dažādām problēmām aktualizējās jautājums arī par to, kā palīdzēt tiem iedzīvotājiem, kas savulaik, ņemot kredītu, ir iegādājušies savu vienīgo mājokli, bet tagad vairs nespēj maksāt.
Skatot šo jautājumu, Saeimas Budžeta komisija nupat ir paudusi noraidošu attieksmi pret Finanšu ministrijas ierosinātajiem grozījumiem Kredītiestāžu likumā, un jāteic, ka šāds solis ir pareizs. Protams, valstij ir jārīkojas sociāli atbildīgi un jārūpējas par saviem pilsoņiem, neļaujot tiem ieslīgt bezcerībā, taču nav atbalstāma Finanšu ministrijas pieeja, ka tiesības saņemt valsts garantijas būtu faktiski ikvienam grūtībās nonākušam vienīgā mājokļa īpašniekam.
Jāatgādina, ka par šo atbalsta jautājumu lūzerkredītņēmējiem savulaik ir bijušas visai plašas diskusijas. Taču pamatjautājums ir bijis viens — kāpēc tiem, kas nav kredītus ņēmuši vispār, vai arī to ir darījuši, bet joprojām turpina pildīt savas saistības pret banku, kaut kas būtu jāgalvo tiem, kas ir ieslīguši parādos un tagad vairs nevar tos atmaksāt. Ņemot vērā, ka, atstājot šādus cilvēkus pilnībā novārtā, sociālā spriedze varētu saasināties vēl lielākos apmēros nekā šobrīd, šis jautājums ir jārisina, taču ir jābūt noteiktiem kritērijiem.
Pirmkārt, atbalstāmi būtu tie iedzīvotāji, kuri ir nopirkuši vienu mājokli un tajā arī dzīvojuši, nevis «uzlabojuši dzīves apstākļus» vidēji reizi gadā, pa to starpu vēl mēģinot kaut ko nopelnīt uz spekulāciju rēķina. Otrkārt, ir rūpīgi jāizpēta, vai, jau iegādājoties īpašumu, cilvēks zināmā mērā nav rīkojies pāri saviem līdzekļiem. Proti, nav noslēpums, ka ne viens vien iedzīvotājs, strādādam vidēji apmaksātu darbu, paļāvās uz ienākumu pieaugumu bezgalīgā nākotnē un, ņemot kredītus, iegādājās greznus īpašumus — lielus dzīvokļus Rīgas centrā, milzīgas savrupmājas utt. Respektīvi, ir jānosaka zināmi summas griesti, līdz kuriem valsts piekrīt dot savas garantijas. Treškārt, nevar tikt radīta situācija, kad kredītņēmējs šādas garantijas izbauda mūžīgi — ir jābūt noteiktam termiņam, kura laikā viņam ir jāsakārto sava dzīve un jāsāk pašam kārtot savas kredītsaistības.
Taisnības labad gan jāteic, ka īsti pareiza nav arī izveidojusies situācija, ka saistībā ar šo atbalsta sniegšanu pārsvarā gadījumu tiek runāts par pašu kredītņēmēju un nu jau arī valsts atbildību. Nedrīkst aizmirst, ka bankas kredīta saņemšanai jebkura nekustamā īpašuma iegādei bija vajadzīgs novērtējums. Tas nozīmē, ka vērtētājs pasaka bankai, cik vērts ir konkrētais mājoklis. Šobrīd, kad īpašumu vērtība ir krasi kritusies, daļa kredītņēmēju ir spiesti atdot savu mājokli un vēl piemaksāt starpību. Savukārt vērtētāji šādā situācijā, kā izrādās, ne par ko neatbild, un visi piever acis uz to, ka savulaik ticis izsniegts vērtējums — viendienītis. Līdz ar to, pārskatot minētos likumgrozījumu ir vērts pievērst uzmanību šim aspektam, par radušos problēmu atbildību sadalot solidāri starp visiem «spēlētājiem».
