Mēs domājām, domājām un izdomājām, ka vēl nedaudz jāpadomā... Tā var formulēt Saeimas deputātu darbu attiecībā uz tā dēvēto autortiersību nodevas likumu.
Proti, pērn tika nospriests, ka pašreizējais formulējums likumdošanā saistībā ar to, kam, kādos gadījumos un cik daudz jāmaksā par intelektuālā īpašuma izmantošanu vai, vienkāršāk sakot, mūzikas klausīšanos ir pārāk neskaidrs, un tāpēc ir vajadzīgi likumdošanas grozījumi. Gada laikā izdarīto šajā jomā pat ar lielu piespiešanos nevar nosaukt par progresu. Tiesa gan, deputāti ir tikuši līdz attiecīgā normatīvā akta trešajam lasījumam, taču daļa no viņiem atzīst, ka pašiem nav ne jausmas, ko viņi tur ir salēmuši. Bet, tā kā veselu gadu it kā ir strādāts, un šajā sakarā atsēdēto laiku parlamentāriešiem pamest kaķim zem astes gluži negribas, likumu nolemts virzīt uz priekšu tādu, kāds tas ir, paredzot, ka tas stāsies spēkā nākamā gada 1. janvārī. Neprofesionāli un bezatbildīgi!
Pirmkārt, joprojām tā arī nav skaidrs, kādos gadījumos nauda tā dēvētajiem autortiesību aizstāvjiem būs jāmaksā, bet kādos – ne. Faktiski tādā veidā pāris organizāciju Latvijā, kas ir uzurpējušas tiesības iekasēt šādu maksu, joprojām varēs pašas izvēlēties, no kā naudu iekasēt, bet no kā – neiekasēt. Otrkārt, vismaz interesanti ir argumenti, atbilstoši kuriem, iespējams, tiks noteiktas divas kategorijas, kam par mūzikas klausīšanos nebūšot jāmaksā vispār. Viena no tām – zobārstniecības klīnikas, jo tāda ir Eiropas tiesu prakse. Tātad iznāk, ka atliek vien pārējo nozaru asociācijām kādu laiciņu patiesāties, lai ilgtermiņā nebūtu nekas jāmaksā. Otra – mazie biroji, jo to gadījumā organizācijai AKKA/LAA esot pārāk dārga nodevas iekasēšanas administrēšana. Ieviešot šādu normu, valsts likumdošanas līmenī faktiski tiktu pateikts – galvenais, lai AKKA/LAA būtu labi... To visu redzot, vienīgā cerība ir uz visnotaļ reālo iespēju, ka jau pēc šo grozījumu pieņemšanas Saeimā trešajā lasījumā, tas drīz vien varētu tikt atkal atvērts, jo, piemēram, Aizsardzības ministrija nav mierā ar faktu, ka daļā komerctransporta vairs nav radio, un tas nozīmē, ka tajā sēdošie tā arī neuzzinātu, kā rīkoties situācijās, kad pilsētā skan trauksmes sirēnas. Starp citu, turpinot šo farsu, interesanti būtu zināt, vai AKKA/LAA iekasēs nodevu par katru reizi, kad atskanēs trauksmes sirēna, jo principā arī tā ir intelektuālais īpašums.
Tomēr skumjākais visā šajā stāstā ir tas, ka joprojām nekādā līmenī netiek runāts par pašu galveno – kāpēc gan kādam būtu jāmaksā par pakalpojumu, par ko jau reiz ir samaksāts. Kā zināms, radiostacijas par mūziku jau ir spiestas samaksāt divreiz. Pirmo reizi, attiecīgo ierakstu nopērkot, otro – to atskaņojot. Tātad principā veselu gadu parlamentārieši ir visnotaļ neauglīgi sprieduši par to, kā likt samaksāt tiem, kuri ir atļāvušies šo pašu radio ieslēgt, un tādējādi nauda vienā un tajā pašā virzienā ripo trešo reizi. Turklāt pat gadījumos, kad atskaņoto skaņdarbu autori ir paziņojuši – nekādu atlīdzību par mūsu dziesmu klausīšanos maksāt nevajag...