Nepieciešamība taupīt līdzekļus nu ir izskanējusi pa visu valstui un nu teju katra valsts iestāde, kā arī pašvaldība cenšas rādīt, kā nu ekonomēs līdzekļus.
Diemžēl, redzot notiekošo šajā jomā, pārņem visnotaļ pamatīga skepse - tas viss pagaidām vairāk atgādina modes diktētu kūsājoša darba imitāciju.
Uz kā rēķina tad mūsu amatpersonas, politiķi ir gatavi samazināt tēriņus, turklāt daudz nedomājot: piemēram, uz struktūrfondu līdzfinansējuma jeb attīstības rēķina, jo tādējādi tiek kaitēts visam kam, tikai ne pašiem sev. Ja ar to nav līdzēts, sākas runas par komandējumu ierobežošanu, prēmiju apgriešanu un tamlīdzīgiem soļiem, kas, it īpaši jau īsi pirms pašvaldību vēlēšanām, varētu riktīgi labi izskatīties vēlētāju acīs.
Tiesa, jāatzīst, ka šajā jomā līdzšinējā situācija nebūt nav bijusi kaut cik saprātīga. Nu nav normāli, ja prēmijas amatpersonai tiek maksātas katru otro mēnesi, bet pieredzes apmaiņas braucieni tiek rīkoti tieši uz tām valstīm (protams, attiecīgajā laika periodā), kur norisinās Olimpiskās spēles, pasaules hokeja čempionāti, karnevāli un tamlīdzīgas atrakcijas. Citiem vārdiem sakot, tiek nodrošināta visai gaumīga atpūta uz nodokļu maksātāju rēķina. Maz ticams, kā šā taupības posma rezultātā cietīs tā saucamais augšējais ešelons. Turklāt nebūtu slikti, ja tas ņemtu vērā kaut vai daļu no uzņēmēju paustajiem ierosinājumiem kā efektivizēt darbu ar minimāliem tēriņiem.
Taču ir kāda svētā govs, kam mūsu valsts un pašvaldību struktūru vadītāji, visticamāk, neķersies klāt nekad dzīvē. Runa ir par amatiem, kas ir radīti, lai nodrošinātu noteiktu ārkārtīgi svarīgu amatu skaitu visām attiecīgajā koalīcijā ietilpstošajām partijām. Piemēram, diez vai Rīga ciestu, ja atgrieztos pie kādreizējās kārtības, ka vicemēru pienākumus pilda divi no tiem politiķiem, kas ir nonākuši komiteju vadītāju krēslos. Ja pilsētas mērs pieņemtu šādu lēmumu, visticamāk, apdraudēta būtu viņa paša vieta, jo pārējās koalīcijas partijas negribētu palikt bez šādiem posteņiem. Tajā brīdī, kad ir risks aizskart partiju vai ietekmīgu to biedru intereses, tādi faktori kā taupības režīms, nepieciešamība efektivizēt darbu, prasība samazināt strādājošo skaitu utt. pilnīgi mierīgi var palikt pat nevis otrā, bet pavisam kādā citā plānā.
Ne velti pat valsts kontroliere Inguna Sudraba ir bijusi spiesta atzīt - taupības plāni nākamajam gadam Latvijā ir tikai uz papīra.