Ceļā uz koncentrētu valsts pārvaldi ir dažādi klupšanas akmeņi, tostarp arī triks par budžeta plānošanu, balstoties uz baltiem diegiem šūtām vakancēm, kas nekad netiek piepildītas
Vērtējot mūsu valsts pārvaldes efektivitāti, nav tik svarīgi ne dažādu ekspertu vērtējumi, ne arī politiķu galdā celtie argumenti un atrunas, kas attaisno tās izmērus. Fakti un skaitļi runā pārliecinošāk. Valsts pārvaldes jostas savilkšana ir un būs aktuāla līdz brīdim, kad valsts pārvalde spēs paštransformēties rezultātam, nevis procesa imitēšanai. Pirms pāris mēnešiem arī ministru prezidents Māris Kučinskis atzina, ka valsts uztur arī tādas, pārfrāzējot premjeru, ierēdņu armijas vienības, kas dublē cita citas funkcijas, jebšu skaita darbadienas stundas un darba nedēļas dienas, bet bez rezultāta, kas jelkādam šajā valstī būtu vajadzīgs un, vēl jo vairāk, būtu tērētās publiskās naudas vērts.
Spilgts piemērs tam, ka valsts pārvalde ir izplūdusi ārpus savam stāvoklim atbilstošām formām, liecina daļēji fiktīvais vakanču tirgus, ko īsteno gan mazākas un lielākas valsts tiešās pārvaldes iestādes, gan ministrijas. Ilgstoša vakanču neaizpildīšana var liecināt par to, ka būtībā tās aizpildīt arī nav nekādas vajadzības. Ja paralēli šādām vakanču čaulām tiek veidotas vēl citas jaunas vakances, tas tikai pamato aizdomas par mākslīgi uzbriedinātu štatu sarakstu. Apzināti un ilgstoši tiek uzturēti tukši amati, lai tikai būtu iespējams dāsnāk aprēķināt iestādei nepieciešamos valsts līdzekļus. Tālāk nauda tiek sadalīta «pēc vajadzības» – varbūt kādās prēmijās vai piemaksās, apmierinot iestādes apetīti, bet nepamatoti tukšojot valsts maku. Jāņem gan vērā, ka piemaksas par vakanto amatu pienākumu veikšanu, ja pēc šāda amata iestādē reālas vajadzības nemaz nav, būtu saucamas par dienesta stāvokļa izmantošanu savtīgos nolūkos, kas ir korupcijas galvenā pazīme. Sliktais paradums pieturēt liekas vakances ir tik masveidīga parādība, ka, var domāt – tēriņu plānotāji un naudas dalītāji valsts institūcijās to dara bez ļauna nolūka, neapzinādamies valsts maka satura vērtību, jo tā taču dara visi. Šādu nerakstītu likumu pieņemšanai zināmā mērā ir bumeranga efekts – neefektīvi strādājot, jēdzīgu rezultātu sasniegt taču nevar.
Likvidējot mākslīgi uzturētās neaizpildītās darbavietas, varētu parādīties iebildumi pret štatu samazināšanu. Štatu samazināšana izklausās pēc krīzes un vispār – šķiet kaut kas slikts. Taču šajā gadījumā nevajag aizmirst, ka štati, ko samazinātu, pastāv tikai uz papīra. Tas varbūt izraisītu viļņošanos valsts pārvaldes darbaļaužu kopējā noskaņojumā, bet kopumā būtu liels solis tuvāk mērķim – koncentrētai valsts pārvaldei ar efektīviem un darbā gandarītiem darbiniekiem. Sliktākais scenārijs būtu sākt pašmērķīgi aizpildīt tukšās vakances, tā teikt, «lai papīri kārtībā». Labākais – izvērtējot atdevi, varbūt sašaurināt ierēdņu rindas, bet reizē veicināt motivācijas līmeni «palicējiem» – ne tikai ar algas lielumu, bet arī dodot iespēju, valsts maizē esot, sasniegt darbā rezultātus, nevis atražot birokrātiju.