Vairāk nekā 20 gadu pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas pilnā sparā rit diskusijas - vajag vai nevajag latviešu valodai būt vienīgajai valsts valodai šajā zemē. Absurds, protams!
To, vai šāds referendums ir rīkojams, šodien acīmredzot izspriedīs Satversmes tiesa (ST), un tālākais scenārijs jau vistiešākajā mērā būs atkarīgs no tās lēmuma. Proti, ja tiks nospriests, ka šāda referenduma rīkošana būtu antikonstitucionāla, šī bezjēdzīgā diskusija beigsies. Savukārt, ja lēmums būs pretējs, nāksies vien kārtējo reizi doties uz vēlēšanu iecirkņiem un šajā gadījumā balsot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā. Taču ar to vien šis stāsts nebūt nebeidzas…
Jāatgādina, ka dažu pēdējo gadu laikā dažādu referendumu ir bijis bez sava gala, turklāt tiem visiem ir viena kopīga iezīme: katram no tiem iniciators ir savs politiskais spēks, un katrā gadījumā ir tikai viens mērķis - celt konkrētu politiķu reitingus. Un viss! Nesenā pagātnē vispirms jāpiemin neveiksmi piedzīvojušais referendums Par grozījumu Nacionālās drošības likumā un Valsts drošības iestāžu likumā atcelšanu 2007. gadā. Taisnību sakot, reti kurš saprata, par ko īsti balso, bet savus uzplečus ar šīs nobalsošanas palīdzību meģināja spodrināt toreizējais Jaunais laiks. Gadu vēlāk bija vēl viens neveiksmīgs referendums - par grozījumu likumā Par valsts pensijām, ar kura palīdzību popularitāti mēģināja iekarot tobrīd svaigi dibinātā Aigara Štokenberga organizācija Sabiedrība citai politikai. Šobrīd, kā zināms, notiek izmisīgi mēģinājumi saprast, kā sociālajā budžetā savilkt kopā galus.
Ejam tālāk… Pērn tābrīža Valsts prezidents Valdis Zatlers teju vai radīja sabiedrības ekstāzi, rosinot referendumu par Saeimas atlaišanu. Tālākie notikumi liecināja, ka lielākais ieguvējs no tā bija pats Zatlers, kurš aši nodibināja savu partiju un iesoļoja Saeimā. Tagad tiek mēģināts saorganizēt referendumu par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Šaubu nav, ka lielākie ieguvēji no šīs ambrāžas ir Saskaņas centrs un pilsonību neieguvušais Vladimirs Lindermans, kurš mēģina audzēt savu politkapitālu. Turklāt visas šīs vērienīgās politiskā mārketinga kampaņas notiek par visu nodokļu maksātāju naudu, un kopumā šādā veidā iztērēti vairāki miljoni latu.
Acīmredzot pienācis laiks rūpīgāk pārskatīt gan Satversmi, gan arī vairākus citus normatīvos aktus, lai izvērtētu pāris būtiskus aspektus. Pirmkārt, par ko vispār var vai nevar rīkot referendumus. Piemēram, Satversmē ir skaidri pateikts, ka par valsts budžetu referendums nav rīkojams, bet par valsts valodu to nez kāpēc var darīt. Otrkārt, būtu vērts pārkatīt kārtību, kādā ir rosināmas tautas nobalsošanas. Pēdējā laika notikumi rāda, ka to izdarīt ir pārāk vienkārši, turklāt līdz tādam līmenim, ka referendumu rosiņāšana ir kļuvusi par tādu kā vietējo sporta veidu, kam valsts dāsni atvēl finansējumu, neraugoties uz faktu, ka jau nez kuro gadu tiek veikti budžeta konsolidācijas pasākumi. Jā, nevar noliegt, ka demokrātija ir dārgs prieks, bet demokrātiju nevar ļaut izmantot politiķu interešu vārdā uz visas sabiedrības rēķina.