Pārstartēšanas optimisma burbulis ir plīsis, un attiecības starp Kremli un Rietumiem atgriežas iepriekšējā – bērnudārza – līmenī.
Šī gan ir antiutopiska jeb drūma un draudīga realitāte, kurā no dažāda veida kultūras un saprātīguma saitēm vaļā pasprukušas psihozes izvēršas ciešanās un nāvē, tomēr princips ir tas pats, kas zināms no smilšu kastes laikiem. «Tu esi muļķis!» – «Pats muļķis!» Un tā bez gala, kamēr pa gaisu iet smilšu lāpstiņas, zaldātiņi un mašīnītes. Krievijā tā īsti jau nekas nekad nebija mainījies. Arī jautrākais cars Krievijas vēsturē – Boriss Jeļcins – tai pašā imperiālisma ideoloģijā vien dzīvoja, un turpmākais ir nozīmējis «bijušo» un jauno čekistu nokļūšanu Krievijas elitēs pat padomju laikos neiespējamā intensitātē un varenībā, kā to savā pētnieciskajā žurnālistikā atspoguļo, piemēram, Andrejs Soldatovs un Irina Borogana. Rietumi to redzēja, bet krampjaini turējās pie tās cerības, kas tiešām ir muļķa mierinājums – ka šoreiz būs citādi.
Nē, nebūs. Un lai tas Eiropas galvaspilsētās viņpus bijušā dzelzs priekškara robežas tā kārtīgi pielēktu, diemžēl bija jābūt liktenīgajam Malaysia Airlines reisam, daudzskaitlīgiem ietekmīgu zemju pilsoņu upuriem un brutālajai Krievijas un tās raustāmo Austrum- ukrainas tirliņu «reakcijai». Un te nu mēs esam. NATO lielvalsts Lielbritānijas premjers Deivids Kemerons aicina vēsturē spēcīgākās militārās alianses līderus mosties no ilūzijām un sekot senajai latīņu atziņai par gatavošanos karam kā patieso miera procesu. Un paši muļķi, kas domā citādi.
No šiem «jaunumiem» ir daži tūlītēji un praktiski secinājumi. Viens ir par nepieciešamību Latvijas aizsardzības budžetu celt līdz vēlamajiem 2% no IKP. Otrs – tam nevajadzētu notikt uz nodokļu celšanas rēķina. Tāpat kā nekam, kas Latvijā attīstāms par nodokļu naudu, nevajadzētu notikt uz minētā rēķina. Un trešais ir par veco labo risku dažādošanu. Latvija NATO ir un būs drošības garantiju patērētāja – tā ir aksioma. Tomēr gluži bez mūsu līdzdalības tas arī notikt nevar, un analītiķu izrēķinātais finansējuma slieksnis ir jāievēro pēc principa «palīdziet mums palīdzēt jums» – ir jābūt zināmai gatavībai alianses garantijas un vajadzības gadījumā arī palīdzību saņemt.
Bet – Latvijā jauns drošības nodoklis, līdzīgi kā cauro ceļu lāpīšanas, ekonomisko emigrantu atpakaļ dabūšanas vai vēl sazin kāds jauns nodoklis, nedrīkst tikt paslēpts aiz PVN vai cita nodokļa celšanas. Šīm vajadzībām ir labi zināmi, kaut arī neērti, avoti, kur pasmelties – pelēkā ekonomika un valsts pārvaldes efektivizācija. Ka nodokļu celšanas tēma šai vienā no trūcīgākajām eirozonas ekonomikām nav apspriežama, liek domāt arī Krievijas agresijas praktiskās sekas. Proti, ir skaidrs, ka ekonomiskās sankcijas iegriezīs jau tā anēmiskajai ES ekonomikas atlabšanai – ne tik gauži, kā paredzēts nodarīt Kremlim, tomēr nepatikšanas būs. Acīmredzot arī šis aspekts ir licis tādai konservatīvai iestādei kā Vācijas Centrālā banka nākt klajā ar izmisīgu aicinājumu darba devējiem celt strādājošajiem algas par 3%. Īsi sakot, Eiropas tirgus slāpst pēc naudas, pēc patēriņa, un, lai gan šis vārds Latvijā ne bez laba pamata tiek uzlūkots ar aizdomām, apspiest patēriņu ar augstākām cenām un kavēt darba ražīgumu ar apgrozāmo līdzekļu sarukumu šai jau tā depresīvajā situācijā ir lieki. Latvijā to noteikti darītu PVN celšana. Tā būtu arī pretēja citu sabiedroto ekonomikas politikas loģikai, kas vāciešu, britu, franču, Eiropas Centrālās bankas u.c. atšķirīgajos gadījumos un ar dažādām metodēm rosina patēriņu un dreb par lieka salmiņa uzlikšanu uzņēmēju nodokļu nastai.
Bet Latvijas uzņēmēji Rietumiem «jaunajā» jeb vienkārši atskurbušajā attiecību situācijā ar Krieviju vēl vairāk apzināti mazinās tās daļu savās bilancēs. Krievijā ir daudz saprātīgu un maksātspējīgu cilvēku, un būtu lieki saraut ar viņiem lietišķas attiecības vispār, tomēr tikpat lieki ir uz šādām attiecībām balstīt kompāniju «būt vai nebūt» projektus vai kritiskajai robežai tuvu biznesa daļu.