Partijas acīmredzami nav gatavas atteikties no savām piebarošanās silēm – valsts uzņēmumiem
Kā tajā dziesmā – sen to valsts uzņēmumu pārvaldības reformu daudzināja, nu mēs viņu beidzot ieraudzījām. Ar šīs jomas «reformēšanu» politiķi vismaz vārdos sāka nodarboties jau pirms vairākiem gadiem. Publiski paustie mērķi, protams, cēli – uzlabot Latvijas uzņēmējdarbības vidi, nodrošināt labāku un atbildīgāku valsts un pašvaldību uzņēmumu vadību, valstij lielākus ienākumus no šo uzņēmumu maksātajām dividendēm un sabiedrībai – skaidru informāciju par šo uzņēmumu darba rezultātiem. Kā pēdējais, bet ne mazsvarīgākais – ar šo reformu tika solīts mazināt politisko ietekmi uz šiem uzņēmumiem un līdz ar to izskaust «šofera dēlu un meitu kultūru». Var gadīties, ka patiesībā šīm reformām bija tikai viens īsts dzinulis, nodrošināt Latvijai vietu visnotaļ prestižajā un ekonomiski noderīgajā organizācijā OECD. Cita starpā arī Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pārstāvji ne reizi vien ir kratījuši pirkstu Latvijas virzienā, sakot, ka ar tām reformām jau kopumā jums vedas tā nekas, bet valsts uzņēmumu pārvaldības jomā gan gribētos redzēt lielāku progresu.
Kopējais valsts un pašvaldību uzņēmumu pūrs nav mazs – valstij 100% pieder teju 70 kapitālsabiedrības, vēl aptuveni 100 tai ir lielāka vai mazāka ietekme, savukārt pašvaldību uzņēmumu skaits sniedzas pāri trijiem simtiem. Sākotnēji reforma bija iecerēta vērienīga – bija plānots veidot Valsts kapitāla daļu pārvaldību biroju, kuram tad arī centralizēti uzticēt valsts un, iespējams, arī pašvaldību kapitāla daļas uzņēmumos, kas tad tās pārvaldītu atbilstoši labākajai rietumu pasaules praksei. Taču acīmredzot Latvijas apstākļos bija ļoti naivi iedomāties, ka partijas varētu gribēt šķirties no pašlaik konkrētu ministriju pārziņā esošiem, daudzmiljonu peļņu nesošiem uzņēmumiem. Kur tad paliktu varas cīņas pie valdības «stiķēšanas», darbavietas «labiem un vajadzīgiem cilvēkiem» un lielo iepirkumu bizness?
Līdz ar to tagad viss ir gandrīz tāpat kā līdz šim, tikai mazliet birokrātiskāk, jo Pārresoru koordinācijas centram turpmāk tiks tāda kā vieda padomdevēja funkcija – varēs izstrādāt valsts uzņēmumu labas pārvaldības vadlīnijas, noteikt stratēģiskos mērķus, sniegt konsultācijas u.tml. Protams, arī par šīm funkcijām ministriju starpā joprojām ir asas diskusijas un attiecībā uz pašu reformu – liels haoss. Tas ir skumjš fakts ne jau tikai tāpēc, ka OECD vai citu nozīmīgu institūciju pārstāvji varētu būt neizpratnē par to, kur tad solītās reformas palikušas. Situācijā, kad atkal runājam par budžeta konsolidāciju, valsts pūra prasmīgai pārvaldīšanai būtu ārkārtīgi liela nozīme. Visbeidzot, tas ir arī reputācijas jautājums, ja gribam starptautiskajā arēnā reiz sākt ar citu valstu pārstāvjiem runāt vienā acu līmenī.