Nopostīta liela daļa vienam no Latvijas valsts simboliem – Rīgas pilij un cietuši mākslas darbi, kam ir peisķirts nacionālo dārgumu statuss. Tāda diemžēl ir kopējā bilance naktī no 20. uz 21. jūniju notikušajai ugunsnelaimei pašā galvaspilsētas centrā.
Kāds bija iemesls tam, ka naktī izcēlās ugunsgēks pilī, kurā šobrī notiek remontdarbi, kaut kad tiks noskaidrots – jau ir paziņots, ka izmeklēšanas darbs tiks uzticēts īpašai vienībai no kaimiņvalsts Lietuvas, jo atbildīgajiem dienestiem Latvijā šādu speciālistu paradoksālā kārtā nemaz nav. Ļoti cerams, ka notikušais neizrādīsies apzinātas ļaunprātības sekas. Savukārt fakts, ka Rīgas pils ir apdrošināta pat vairāk nekā 27 miljoniem latu, vieš cerības, ka gadiem ilgi nevajadzēs raudzīties uz kārtējo kultūrvēsturisko graustu pilsētas centrā. Savaldot emocijas, jāteic tā – ugunsnelaimes cēloni var noskaidrot, bet pašu ēku – atjaunot. Vienkārši ir jāsāk darīt!
Pavisam cits stāsts ir par vairāku muzeju krājumiem, tajā skaitā 100 Latvijas nacionālajām relikvijām, kas bija atstātas Rīgas pilī, neraugoties uz to, ka vispār tur notiek kapitālais remonts. Redzot šādu attieksmi, jāteic tā: tad jau varēja nekur nepārcelt arī pašu Valsts prezidentu – lai sēž un strādā, kamēr turpat līdzās vīri apmetumu maina. Totāls unikums šajā sakarā ir kadreizējās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes atziņa – jā, pils rekonstrukcija plānota viņas ministrēšanas laikā, bet muzeju krājumi remontdarbu laikā nav pārcelti uz citām telpām, jo muzejiem vienkārši nav bijis, kurp pārvākties... Visvisādas politiķu atrunāšanās ir dzirdētas, bet šis pārspēja visu. DB jau ir rakstījis, ka Latvijā viena daļa ministriju meklē, kur varētu iespējami lētāk nomāt telpas savu pamatfunkciju veikšanai, kamēr otra daļa uzvedas teju kā nekustamo īpašumu magnāti, iznomājot savā pārraudzībā esošas, taču neizmantotas telpas privātiem birojiem, veikaliem utt. Bet vienoties par neizmantota īpašuma pārdali no vienas ministrijas citai – nekādi, lai gan runa ir par valsts, nevis ministriju vai ministru īpašumiem. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka, neizvedot mākslas darbus no pils pirms remontdarbu uzsākšanas, ir vai nu demonstrēta pamatīga vienaldzība pret valsts īpašumu, vai arī runa ir par totālu smadzeņu deficītu atbildīgo amatpersonu galvās. Tādējādi šobrīd būtu jānoskaidro ne tikai ugunsgrēka iemesli, bet arī amatpersonas, kuras pieļāva, ka remontdarbi tika uzsākti, neizvedot mākslas darbus – lai šie cilvēki no savas, nevis visu nodokļu maksātāju kabatas apmaksā bojāto relikviju atjaunošanu.
Un vēl... Diemžēl notikušais ir kārtējais apliecinājums Latvijā izplatītajam «pēc tam» sindromam. Pēc tam, kad savulaik sociālās aprūpes iestādē sadega cilvēki, sāka domāt par atbilstošām ugunsdzēšanas iekārtām šāda veida ēkās. Pēc tam, kad tika sabojāti daudzi mākslas darbi, premjers izdeva rezolūciju par Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma fonda aktīvu saglabāšanu. Kad beidzot pienāks brīdis, kad mūsu valstī par šādām būtiskām lietām tiks domāts «pirms tam»?!