Dzīvot ir labi, bet labi dzīvot - vēl labāk... Šī krievu kino klasikas atziņa nāk prātā, dzirdot Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra paziņojumus, ka nākamajai dienai pēc nākamgad plānotajiem Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem vajadzētu būt oficiālai brīvdienai, lai daudzo koncertu dalībniekiem būtu vieglāk, piemēram, dienā pēc svētku noslēguma koncerta atgriezties mājās, un nebūtu uzreiz jāmetas iekšā darbos.
Turklāt tiek arī pausta cerība, ka darba devēji pret šādu ieceri izturēsies ar sapratni, jo runa tomēr esot par visas tautas svētkiem.
Izklausās, protams, skaisti! Nekādi nevar arī noliegt arī dziesmu un deju svētku nozīmi Latvijas kultūras dzīvē. Tomēr šeit ir jāņem vērā viens otrs fakts, kas, iespējams, attiecībā uz domu par jaunu oficiālo brīvdienu piešķiršanu ļautu paskatīties ar vēsāku prātu. Vispirms jau, protams, jāteic, ka iedzīvotāju skaits pēdējos 20 gados Latvijā ir krasi sarucis, bet, par laimi, mūsu joprojām nav tik maz, lai varētu satilpt vienā Mežaparka estrādē. Tādējādi teikt, ka šie svētki skar visu tautu, ir stipri vien pārspīlēti.
Kā zināms, Latvijā šobrīd dzīvo ap 2 miljoniem iedzīvotāju. Tiek prognozēts, ka 2013. gadā Dziesmu un deju svētkos kopumā piedalīsies apmēram 90 tūkstoši cilvēku, tātad - ap 5% no kopējā valsts iedzīvotāju skaita. Daļa no viņiem ir pensionāri, kam nebūt nav svarīgi nākamajā dienā pēc pēdējās svētku norises dienas ierasties darbā, daļa ir Rīgas vai tai tuvo pilsētu iedzīvotāji, kam nokļūšana mājās nesagādā nekādas problēmas. Tas nozīmē, ka aptuveni pusi no minētajiem 90 tūkstošiem uzreiz varam noskaitīt nost. Protams, arī atlikušie tūkstoši ir dzīvi cilvēki, kuriem ir jāizguļas pirms došanās uz darbu. Tomēr jānorāda, ka dalība dažādos koros un deju kolektīvos cilvēkiem pārsvarā ir brīvā laika pavadīšanas veids, un ir arī skaidrs, ka jebkurā gadījumā, lai īstenotu savu vaļasprieku, viņiem uz svētku laiku ir jārēķinās ar atvaļinājuma ņemšanu - viena diena vairāk tur neko neizšķirs. Savukārt, ja tiešām minētajam iemeslam par godu tiks ieviesta oficiāla brīvdiena, varam rēķināties, ka tās ietvaros daži tūkstoši cilvēku dosies no Mežaparka uz mājām, bet pārējā Latvija sauļosies, darbosies savos mazdārziņos un darīs visu ko citu, kam ar šiem svētkiem pat attālināti nav nekāda sakara.
Tajā pašā laikā darba devējiem, ieviešot minēto jauninājumu, tiktu radīti jauni izdevumi, tēriņi, kurus viņiem neviens nekompensētu. Dažādu brīvdienu iniciatoriem derētu atcerēties, ka nedēļas septiņas dienas principā ir kā strādājošs mehānisms, kura darbību mainīt tikai tāpēc, lai kāds varētu ērtāk nokļūt mājās, ir pārāk sarežģīti un dārgi. Jebkuras darbadienas pārbīdīšana vai atcelšana vispār tautsaimniecībai izmaksā noteiktu naudas summu. Protams, jebkurai tautai un valstij ir jābūt gan svētkiem, gan brīvdienām, taču šim procesam jātiek organizētam sabalansēti. Ir taču skaidrs, ka kādreizējie stāsti par to, ka Latvijai, salīdzinot ar Grieķiju vai Spāniju, jau tāpat ir maz brīvdienu, šodien vairs nav kaut cik vērā ņemams arguments.