Smalkjūtīgi pieaug piena iepirkuma cenas, tomēr cerēt skalot zeltu piena upēs ir stipri pāragri
Likteņa ironija. Vienlaikus ar pirmajiem simptomiem par to, ka nozarē gaidāmi uzlabojumi un zemnieki varētu sākt ķepuroties laukā no lipīgā krīzes ķīseļa, septembrī notika arī iesniegumu pieņemšana Eiropas Komisijas kompensācijām par piena ražošanas samazināšanu. Latvijā šādu vēlmi izteikušas turpat 600 saimniecības, bet nozari tās būtiski nesašūpos, jo nopietnu tirgus spēlētāju to vidū, visticamāk, nav, īpaši ņemot vērā to, ka krīzes zemākais punkts iepirkuma cenas izteiksmē ir aiz muguras. Jācer, ka to pašlaik jau var apgalvot diezgan droši, sarunā ar DB saka arī Lauksaimniecības datu centra direktora vietniece Erna Galvanovska.
Izzīlēt, kas turpmākajos mēnešos notiks, piemēram, ar pieprasījumu pēc industriālajiem piena produktiem globālajā tirgū, nākas grūti. Par labu zemniekiem ir arī sezonas maiņa, jo ziemas cenas pienam sola lielāku stabilitāti. Nozare ir neprognozējama ne tikai samazinājuma, bet arī izaugsmes ziņā. Tāpat kā citās jomās, arī piensaimniekiem jārēķinās ar notikumu attīstības spirāli – nāk un iet gan labās dienas, gan krīzes. Neņemot vērā piedzīvoto, arī piena devēju skaits ir noturējies visai stabils. Lielākos punus dabūjuši tie fermeri, kas dzīvojuši vienai dienai. Viņiem par svētību nāktu straujāks cenas pieaugums, nevis pašreizējais 1–2 centu robežās, un arī atkopšanās laiks tiem būs vajadzīgs lielāks, jo plecus nospiež kredītsaistības. Pārējie attīstās, raksta projektus, būvējas, papildina ganāmpulkus. Tas tāpēc, ka piena ražošana nozīmē varbūt ja ne gluži stabilus, tomēr regulārus ikmēneša ienākumus. Reāli gan zemnieki kādus uzlabojumus sajutīs tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad būs ieplūdušas subsīdijas un samaksāti parādi, piebilst Latvijas Piena ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Ieva Alpa-Eizenberga.
Krīzes rīkle ilgi bija nepiebarojama. Piena plūdi, ko izraisīja Krievijas tirgus aizslēgšana, pieņēmās spēkā, Eiropai atsakoties no kvotu sistēmas. Piena pārstrādātāji grieza no Krievijas robežas atpakaļ savas piena cisternas. Rezultātā divu gadu laikā rosīgākie piena rūpnieki sāka iemēģināt roku jaunos tirgos, sevišķi austrumu pusē. Tā kā politisko žestu rezultātā piena rūpniecībā jaudas stipri saplaka, bija jāizdara izvēle – palikt bedrē vai piepūst vaigus, atrast naudu un bezmaz skriet ar pieri eksporta sienā, jo ārējo tirgu iekarošana ir dārgs pasākums, valsts plecs nav pietiekami jūtams, bet spiediens uz eksporta plauktiem līdz ar piena plūdiem arvien ir palielinājies. Tikt uz letes eksporta tirgos ir liela māksla, bet īsts šedevrs ir uzņēmumu spēja tur noturēties ilgāk par izmēģinājuma partijas notiesāšanu. Tādēļ jo īpašu valsts ucināšanos pelnījuši eksportspējīgākie uzņēmumi, kuru eksporta apvāršņa paplašināšana ir svarīga arī valsts ekonomikai. Savukārt pircējiem jārēķinās ar to, ka drīzumā veikalu plauktos piena produkti maksās stipri vairāk un pakaļ par kapeikām neviens vairs nemetīs ne piena pakas, ne siera klučus.