Laikmetā, kad likumdošana faktiski mērķtiecīgi tiek virzīta uz to, lai norēķini pēc iespējas vairāk notiktu bez skaidras naudas klātbūtnes, noskaidrojies, ka Latvijā ir 72 pašvaldības, kurās kaut vienu bankomātu ar uguni nav iespējams atrast.
Drīz vien šādu pašvaldību kļūs vēl vairāk, jo tiek lēsts, ka, Latvijas Hipotēku un zemes bankas komercdaļu sadalot Swedbank un SEB bankai, bankomāti varēt izzust vēl piecos novados.
Rezultātā jau tagad neoficiālās sarunās lauku rajonos strādājošie darba devēji atzīst, ka algas dienā darbiniekiem tiek pārskaitīta alga, tad - uzņēmuma vadītājs no visiem savāc bankas kartes, brauc uz rajona centru un tur no bankomāta izņem naudu, piemēram, uzreiz 15 cilvēkiem. Gandrīz vai var teikt, ka inkasācijas sistēma algu izmaksāšanas nolūkos nekur nav pazudusi, tikai tagad pietiekami lielas summas tiek pārvadātas nevis bruņotu apsargu pavadībā, bet naudu ved viens vīrs iepirkumu maisiņā. Vienkārši lauku rajonos daudzviet ar kartēm joprojām norēķināties vispār nav iespējams, jo mazajiem veikaliņiem to ieviešana neatmaksājas. Uzskatīsim tās par nacionālajām naudas izmaksas īpatnībām. Šādai situācijai ir gan pamatoti iemesli, gan arī iespējamie risinājumi, no kuriem daļa diemžēl jau ir palaisti secen.
Ir skaidrs, ka privātajām komercbankām nevar piespiest uzstādīt bankomātus vietās, kur tas nav ekonomiski izdevīgi, proti, tur, kur nav pietiekami lielas iedzīvotāju plūsmas. Savukārt iespēju noteikt, ka Hipotēku bankas komercdaļu savā īpašumā varētu iegūt tikai banka, kas apņemas nodrošināt bankomātu tīklu ekonomiski neizdevīgajas vietās, valdība vienkārši palaida garām. Valstīs, kurās ir noticis privatizācijas process vai joprojām tāds norisinās, ir normāli pieņemta prakse, ka, realizējot kādu objektu, tiek paredzēti arī pārdošanas noteikumi, bet mūsu valdība par tādiem acīmredzot neko daudz nav dzirdējusi. Tomēr jāatzīst, ka viss vēl nav zaudēts! Kā zināms, valsts īpašumā šobrīd ir vēl viena banka - Citadele, kas ir radusies, savulaik sadalot finansiālās grūtībās nonākušo Parex banku labajā un sliktajā daļā. Tādējādi valdībai šobrīd nav nekādu šķēršļu atrisināt radušos problēmu saistībā ar bankomātu (ne-)pieejamību, uzdodot Citadelei izvietot savus bankomātus vietās, kur to nav, vai arī pārņemot daļu no krīzi piedzīvojušās Latvijas krājbankas bankomātu tīkla.
Taču nevar arī izslēgt iespēju, ka viss nupat minētais ir valsts realizēta politika - panākt, lai iedzīvotāji no laukiem pārceltos uz blīvāk apdzīvotajiem centriem. Bankomātu jau tagad daudzviet nav, ceļu stāvoklis tieši lauku rajonos nereti ir tāds, ka pārvietoties laika posmā no rudens līdz pavasarim ir īpaši apgrūtinoši, arī daļa mazo skolu ir slēgtas. Tātad atliek vien noteikt, ka konkrētiem pagastiem elektroenerģija vairs netiek piegādāta, un iedzīvotāji paši dosies uz salīdzinoši lielajām pilsētām, nemaz neprasot, lai Labklājības ministrija viņiem maksātu mobilitātes pabalstus.
