Kurš kuram stiprāk iesitīs?! Šāds jautājums jau vairākas nedēļas rodas, vērojot Latvijas pašvaldību un valdības cīņas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (INN) sadali nākamajā gadā. Jāatzīst, ka šis jautājums ar sākotnēji skaidru ideju laika gaitā ir transformējies par seriālu ar vairākām šķautnēm, turklāt grūti pateikt, kura no tām šķiet būtiskāka pašiem cīņas dalībniekiem.
Pirmkārt, attiecībā uz IIN jāatzīst, ka, samazinot tā likmes, zināmā mērā varētu sarukt arī šā nodokļa veidā gūtie ienākumi. Tomēr zīmīgi ir tas, ka lielāko brēku šajā gadījumā taisa tieši lielās pašvaldības - tās, kurām ir pietiekami liels tautsaimnieciskais potenciāls un arī cerības, ka, augot iedzīvotāju ieņēmumiem, īpaši nesamazināsies pašvaldību budžetā iekasētās summas apmērs. Protams, vislabākajā situācijā šajā jomā ir, piemēram, mazās Pierīgas pašvaldības (Ķekava, Baloži u. c.), kuru iedzīvotāji strādā Rīgā, saņemot pietiekami labu atalgojumu, bet nauda IIN veidā plūst dzīvesvietas miesta virzienā. Tomēr arī lielajām un ekonomiski salīdzinoši spēcīgajām pašvaldībām šeit īpaši nebūtu par ko sūdzēties.
Otrkārt, pat mulsinoša ir viena otra pašvaldību speciālista aizrunāšanās par to, ka perspektīvā vajadzētu veikt sadali starp valsti un pašvaldībām arī attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) veidā iekasētajiem līdzekļiem, jo tāda, redz, esot Somijas pieredze. Iespējams, Somijā šāds modelis tiešām veiksmīgi darbojas. Tomēr jāņem vērā, ka Latvija kopš savas valstiskās neatkarības atjaunošanas brīža jau ir pārņēmusi dažādu valstu pieredzi. Vienā gadījumā tā ir bijusi Vācijas pieredze, otrā - Zviedrijas, trešajā - Dānijas, ceturtajā - vēl kādas citas valsts pieredze. Un nereti viena pieredze ar otru nekādi neiet kopā. Turklāt šis Somijas modelis paredz speciāla fonda izveidi, kurā tiktu ieskaitīta daļa UIN veidā iekasētās naudas, lai pēc tam šo summu sadalītu pašvaldībām, kuras izpildījušas kādus noteiktus kritērijus. Citiem vārdiem sakot, zinot līdzšinējās Latvijas tradīcijas finansējuma sadales jomā, darbotos jau labi zināmais princips - no katra pēc iespējām, katram pēc vajadzības. Tātad - tās pašvaldības, kuras jau ir daudz izdarījušas investīciju piesaistes jomā, maksātu tām, kas līdz šim to vien ir darījušas kā sūkstījušās, cik grūti ir dzīvot depresīvā reģionā.
Treškārt, jāteic, ka visā šajā stāstā ir kāds aspekts, kam ar nodokļu naudas pārdali un tamlīdzīgām lietām nav vispār nekāda sakara - atsevišķū pašvaldību prātuļošana par izstāšanos no Latvijas Pašvaldību savienības vai jaunas šāda veida organizācijas veidošanu. Šādi pasākumi drīzāk gan liecina vai nu par vēlmi izrādīties vēlētāju priekšā kā cīnītājam, piemēram, par rīdzinieku labklājību, vai arī panākt, lai būtu jauna organizācija, kur kādai konkrētai pašvaldībai, iespējams, Ventspilij, būtu lielāka teikšana.
Cerams vienīgi, ka, turpinot šāda veida kariņus, pašvaldību pašreizējie bosi sadarbībā ar Finanšu ministriju nesaķīmiķos tādu nodokļu naudas pārdales modeli, ka nākamie varēs ilgi domāt, kā ar to visu tikt galā pēc iespējas nesāpīgāk.