Kamēr fantazējam par nākotni, citas valstis steidz ieņemt arī mūsu izsapņoto nišu
Atsaucoties uz Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa sacīto, atklājot šī gada starptautisko pārtikas izstādi Riga Food, inovācijas un bioloģiskā pārtika ir Latvijas nākotnes stāsts. Šodien, kad bioloģiskā pārtika vēl ir tikai nišas produkts (ko bieži balsta gan tās ražotāju, gan ēdēju entuziasms), veikalu plauktus aizpilda «parastie» pārtikas produkti. Var sapņot par to, lai drīzumā saplūstu jēdzieni «vietējais» un «bioloģiskais», taču pagaidām tās ir tikai fantāzijas, jo nav nedz audzēšanas un pārstrādes jaudu, nedz pircēju kvoruma, kuri ar maku un izpratni par labu pārtiku būtu gatavi balsot par bioloģiskās lauksaimniecības un bioloģiskās pārtikas ražošanas attīstību (lai gan bioloģiskās ēšanas entuziasti atrod veidus, kā šos produktus iegādāties faktiski par industriālo produktu cenām, piemēram, bioloģiskās tiešās pirkšanas pulciņos). Vēl vairāk: kaut kas daļai pircēju liek novērsties ne tikai no bioloģiski sertificētiem produktiem, bet no Latvijā ražotiem produktiem vispār.
Ēst vietējo ražotāju produkciju nozīmē bez lielām pūlēm dot individuālu labumu tautsaimniecībai. Poļu dārzeņi mums nemaz nav nepieciešami, jo mūsu tirgus vajadzībām tos pietiekamā apjomā spējam izaudzēt paši. Tomēr Eiropas Savienības vienotais tirgus, kā arī patriotisma trūkums pircēju ikdienas izvēlē neļauj mums baudīt savas zemes labumus vien. Cilvēki ir gatavi pat celties naktī, lai steigtos krāmēt somās poļu ražas pārpalikumus. Vidējam pircējam pāris centu cenas atšķirība varbūt arī nav izšķiroša, bet daļai sabiedrības lētākie produkti ir automātiska izvēle, jo valsts nemaz nedod citu iespēju. Ja valsts apmaksāti medicīniski izmeklējumi pieejami tikai pēc gada, jo kvotas beigušās un nākamajā gadā jau sakrājusies gara rinda pacientu, tad nekas cits neatliek, kā doties uz izmeklējumiem par maksu. Lai atlicinātu naudu izmeklējumiem vai komunālajiem maksājumiem, daļa sabiedrības piespiedu kārtā dodas meklēt pārtiku «importa atkritumos». Var minēt, vai pie tā, ka ikdienas pārtikas izvēlē nevaram lepoties ar pietiekamu savu ražotāju atbalstu, vainojams fakts, ka mazumtirdzniecības groži ir ārzemju veikalu tīklu rokās. Tikmēr kaimiņzemju, bet jo īpaši Skandināvijas valstu, attieksmi pret importu labi raksturo Zviedrijas rīcība, kas aizsūtījusi atpakaļ uz Poliju 19 tonnas ābolu, jo augļu pārbaudēs tika konstatēta pārlieku liela ķīmisko vielu klātbūtne. Varam tikai pieļaut, vai Latvijai pietiktu dūšas, lai pamātu ar mietu agresīva importa piekopējiem, kas mūsu valsti piegāž ar trešajai šķirai paredzētu produkciju. Labi, ka mēs savus ražotājus aizsargājam ar Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu, taču jāatzīst, ka tas ir arī viss.
Atgriežoties pie bioloģiskās pārtikas, lielākais tās īpatsvars tirgū ir Dānijā, kas valstiski izvirzījusi mērķi pilnībā pāriet uz šādu pārtiku, aktīvi stimulējot bioloģiskās lauksaimniecības attīstību. Kamēr fantazējam par nākotni, citas valstis steidz ieņemt arī mūsu izsapņoto nišu. Tikmēr mēs esam bezgalīgajā stāstā par zemāku atbalstu lauksaimniekiem nekā citās valstīs un ar nodokļu slogu lepoties arīdzan nevaram, lai ko par to teiktu starptautiski pētījumi.