Budžeta samazinājums varētu skart arī atsevišķus pabalstu veidus — šādu iespēju neizslēdz premjers Valdis Dombrovskis (JL), piebilstot, ka Labklājības ministrija šobrīd gatavo savus priekšlikumus. Šajā sakarā jāpiemin jau daudzreiz uzsvērtais, ka turpinās valsts izdevumu apcirpšana, taču netiek domāts par to, kā vairot ieņēmumus.
Var teikt, ka mūsu valsts šobrīd ir nonākusi tādā kā apburtajā lokā. Sarūkot ieņēmumu apjomam, valdība ir spiesta samazināt izdevumus — apcirpt algas, atlaist darbiniekus, ierobežot tēriņus. Tas savukārt atstāj iespaidu uz patēriņu un nodokļu ieņēmumiem, un, valsts kasei nepildoties vajadzīgajā apmērā, atkal esam spiesti samazināt izdevumus. Ja pie 12% IKP krituma tika lēsts, ka ietaupījumam jābūt 700 miljonu latu lielam, tad līdz ar 13% IKP krituma prognozi tiek runāts jau par nepieciešamību ietaupīt miljardu un pat vairāk. Ņemot vērā bažas, ka reālais IKP kritums būs vēl lielāks, jājautā — cik apjomīgs tad beigās būs nepieciešamais samazinājums?
Līdz ar to rodas aizdomas, ka galu galā valdībai patiešām nekas cits neatliks, kā ķerties pie sociālo garantiju apcirpšanas. Turpinot algu samazināšanu, ruks arī sociālā nodokļa iemaksu apjoms, padarot dzīvi krietni riskantāku gan darbu zaudējušajiem, gan jaunajām māmiņām, gan pensionāriem. Lieki piebilst, kādu sociālo spriedzi sev līdzi nesīs šāds pavērsiens, graujot jebkādu ticību valstij. Galu galā tāda ir sociālā nodokļa maksāšanas būtība: drošība, ka reizē, kad tas būs nepieciešams — zaudējot darbu, piedzimstot atvasei, sasniedzot pensijas vecumu — būs iespējams saņemt sociālās garantijas. Tradicionāli varētu piekrist, ka, piemēram, bezdarbnieku pabalsta izmaksas laika samazināšana stimulē cilvēkus meklēt jaunu darbu, taču brīdī, kad bezdarba līmenis šā gada pirmajos mēnešos, salīdzinot ar 2008. gada nogali, ir pieaudzis par 35%, bet brīvo darba vietu skaits samazinājies par 85%, tas diez vai būs sekmīgs risinājums. Savukārt, ja runājam par pensijām — no valdības puses tās šobrīd ir pasludinātas neaizskaramo statusā un līdz 6. jūnijā gaidāmajām vēlēšanām diez vai kas varētu mainīties. Taču gana daudz ko liecina aplēse, ka, piem., «nogriežot» katram no aptuveni 550 tūkstošiem mūsu valsts pensionāru «nieka» 10 latu, valsts ieguvums ir 5.5 miljoni latu. Turklāt pēc starptautisko finanšu institūciju iebildumiem joprojām atvērts ir jautājums par 2. pensiju līmeni, no kura valsts cerēja pasmelties 106.5 miljonus latu.
Jācer, ka līdz sociālo garantiju cirpšanai nenonāks, taču tieši tāpēc ir jādomā par to, kā nodrošināt sociālā budžeta ieņēmumus, vai vismaz par to, lai izdevumi nekļūtu arvien lielāki. Iespējams, aktīvāk ir jāizmanto citu valstu prakse par bezdarbnieku nodarbināšanu, piem., nodrošinot tā sauktās subsidētās darba vietas. Jāatceras, ka spiediens uz pabalstiem pieaugs arī šobrīd iecerēto valsts strukturālo reformu dēļ, tāpēc jācer, ka tās netiek veiktas tikai veikšanas pēc un tās balsta stingri aprēķini. Liekot ielāpus, kas tāpat drīz noplīsīs un padarīs caurumus vēl lielākus, mēs no ekonomiskās lejupslīdes bedres ārā netiksim, un arī neviens starptautiskais aizdevējs nebūs ar mieru piešķirt naudu valstij, kas nedomā par iespējām to kādreiz atdot.