Vispirms privāti darboņi mums visu atņēma, bet pēc tam tā pati valsts, kura šos privātos pienācīgi nepieskatīja, no pievāktā vēl paprasīja samaksāt nodokļus... Tieši šādā situācijā ir nonākušas tās juridiskās personas jeb uzņēmumi, kuru līdzekļi palika bēdīgi slavenajā un par likvidējamu atzītajā Latvijas krājbankā.
Proti, vispirms Finanšu un kapitāla tirgus komisija neredzēja vai nevēlējās redzēt Krājbankā notiekošās dīvainības, un daudzu personu nauda tur palika iesaldēta, taču «uz papīra» tā joprojām skaitās noguldītāju īpašums. Tas automātiski nozīmē, ka juridiskajām personām no tās ir jāsamaksā peļņas jeb uzņēmumu ienākumu nodoklis. No naudas, kuras nemaz nav! Un tā tas turpināsies līdz brīdim, kamēr šīs bankas likvidators – auditorkompānija KPMG – atzīs, ka vairs no tās nav iespējams izspiest nevienu santīmu.
Jāatzīst, ka Latvijā likumdošana, kas vērsta uz nodokļu administrēšanu, ir ačgārna, jo paredz to aprēķināšanu nevis no jau nopelnītās naudas, bet gan tās, kas vēl tikai tiks nopelnīta, kas uzņēmējiem nenovēršami rada problēmas. Taču saistībā ar Krājbanku situācija ir vēl absurdāka, jo peļņas nodoklis tiek prasīts no naudas, par kuras atgūšanu, godīgi sakot, ilūziju tā īsti nav. Tātad pat teorētiski nav no kā maksāt nodokļus, kas kopumā veido itin pieklājīgu summu – vairāk nekā 27 miljonus latu. Ar to gan traģikomisms vēl tikai sākas...
Pirmkārt, izrādās – saprotot, ka var nākties likt maksāt uzņēmējiem nodokli no neesošas naudas, savlaicīgi tika sagatavots grozījumu projekts likumdošanā, lai to novērstu, bet pilnīgi muļķīgā kārtā tas ne tikai nav apstiprināts, bet nav pat ticis līdz vētīšanai Saeimā. Ņemot vērā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Jāņa Reira apgalvojumu, ka par attiecīgajiem grozījumiem viņam nekas nav zināms, nākas secināt, ka vai nu šis kungs melo, vai arī Ministru kabinets nopietni bremzē, bet nelāgs ir gan viens, gan otrs variants.
Otrkārt, jāapzinās, ka daļai uzņēmumu, kam līdzekļi palikuši Krājbankā, varētu arī nebūt naudas, lai samaksātu valsts pieprasīto it kā peļņas nodokli. Redz, tā kā VID šobrīd pilda likumdošanā noteikto, prasot, lai attiecīgie uzņēmumi maksātu UIN, tāpat šim dienestam nāksies arī veikt soda uzrēķinu tiem, kuri savlaicīgi nebūs samaksājuši.
Citiem vārdiem sakot, «pateicoties» nesakārtotai normatīvo aktu bāzei, valsts var skaitīt nodokļus no naudas, kuras realitātē nemaz nav, un, visticamāk, arī liela daļa no paša nodokļa nemaz netiks samaksāta. Pareizāk sakot, kaut kur pasaulē jau šie miljoni ir, un tos uz nebēdu tērē daži kungi, kuri savulaik izdomāja un arī realizēja Krājbankas avantūru, bet nu jau ilgāku laiku veiksmīgi izvairās no atbildēšanas tiesas priekšā. Tikmēr Latvijas uzņēmēji, kuriem Krājbankā palikusi nauda, nedaudz pārfrāzējot komponistu Raimondu Paulu, ir dziļā... fuktukā. Toties kā tradicionāla jāmin parādība, ka arī šajā gadījumā atbildīgā par pieļauto nav.