Nav šaubu, ka, par spīti noteiktajiem naudas izņemšanas ierobežojumiem, pagājušajā nedēļā, kad pēc vairāk nekā nedēļu ilgas piespiedu dīkstāves bankas Kiprā atkal atvēra savas durvis, ikviens, kam kādā no bankām glabājās noguldījumi, steidza gābt, ko vien var. Tāda vienkārši ir cilvēka daba – lai atminamies 2008. gada novembrī piedzīvoto iedzīvotāju drūzmēšanos Parex bankas filiālēs, Latvijas krājbankas bankomātu un filiāļu «šturmēšanu» vai baumu izraisītās rindas pie Swedbank bankomātiem aizpērn.
Kipras noguldītājiem ir visas tiesības būt neapmierinātiem ar tā dēvētās troikas (Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda) diktēto prasību, kuras rezultātā depozīti, kuru apmērs pārsniedz 100 tūkstošus eiro, tiks aplikti ar 40 % lielu nodokli. Nevienam nepatīk zaudēt savu naudu, jo īpaši tad, ja tā ir godīgi nopelnīta. Lēšot personiskos zaudējumus, tas, ka tūkstošus vai miljonus zaudēs arī tie, kuru kapitāla izcelsme ir apšaubāma, ir visai vājš mierinājums. Protams, vietā ir arī arguments, ka gadījumā, ja troikas prasības netiktu pildītas, lielo noguldītāju zaudējumi, visticamāk, pārsniegtu 40% no depozītu apmēra. Ļoti iespējams, ka zaudēts tiktu viss. Tieši tā notika, piemēram, jau pieminētajā Latvijas krājbankas krahā, kad 438 personas, kuru noguldījumi pārsniedza ar likumu garantēto apmēru, tas ir, 100 tūkstošus eiro jeb 70 tūkstošus latu, kopumā zaudēja 203 miljonus latu. Viņu izredzes atgūt kaut niecīgu daļu no zaudētā ir tuvas nullei.
Nesaņemot starptautisko palīdzību, sekas attiecībā gan uz noguldītājiem, gan uz valstīm var būt vēl smagākas. Piemēram, 2008. gadā globālās ekonomiskās krīzes apogejā defoltējušajai Īslandei, tikai pateicoties Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesas spriedumam, izdevies paglābties no pienākuma vēl desmitiem gadu atmaksāt Nīderlandei un Lielbritānijai 3,9 miljardus eiro par kompensācijām, ko šīs valstis izmaksāja saviem pilsoņiem kompensācijās par Icesave zaudētajiem noguldījumiem.
Tomēr nevar noliegt, ka Kipras gadījums ir radījis nelāgu precedentu, kas var darīt nervozus noguldītājus arī citās ES dalībvalstīs, tostarp Spānijā, kura jau saņem starptautisku palīdzību savu banku glābšanai. Vai tam vajadzētu pastiprinātu nervozitāti arī Latvijā? Diez vai, jo atšķirībā no tās pašas Kipras, kur dažādu pakalpojumu, tostarp finanšu starpniecības devums iekšzemes kopproduktā (IKP) 2011. gadā sasniedza pat 81,3%, finanšu un apdrošināšanas sektora pienesums veido vien 3,5% no IKP. Tomēr nav nekāds noslēpums, ka tieši noguldītāju, tostarp nerezidentu bēgšana no Parex bankas bija viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ valsts bija spiesta pārņemt banku un lūgt starptautisko aizdevumu. Tādēļ allaž jāpatur prātā, ka arī Latvijā, kur liela daļa no valstī pastāvošajām bankām specializējas nerezidentu noguldījumu apkalpošanā, investoru sirdsmiers ir faktors, kurš tiešākā vai pastarpinātā veidā atstāj ietekmi uz visu ekonomiku kopumā.