Nav šaubu, ka, par spīti noteiktajiem naudas izņemšanas ierobežojumiem, pagājušajā nedēļā, kad pēc vairāk nekā nedēļu ilgas piespiedu dīkstāves bankas Kiprā atkal atvēra savas durvis, ikviens, kam kādā no bankām glabājās noguldījumi, steidza gābt, ko vien var. Tāda vienkārši ir cilvēka daba – lai atminamies 2008. gada novembrī piedzīvoto iedzīvotāju drūzmēšanos Parex bankas filiālēs, Latvijas krājbankas bankomātu un filiāļu «šturmēšanu» vai baumu izraisītās rindas pie Swedbank bankomātiem aizpērn. Kipras noguldītājiem ir visas tiesības būt neapmierinātiem ar tā dēvētās troikas (Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Starptautiskā Valūtas fonda) diktēto prasību, kuras rezultātā depozīti, kuru apmērs pārsniedz 100 tūkstošus eiro, tiks aplikti ar 40 % lielu nodokli. Nevienam nepatīk zaudēt savu naudu, jo īpaši tad, ja tā ir godīgi nopelnīta. Lēšot personiskos zaudējumus, tas, ka tūkstošus vai miljonus zaudēs arī tie, kuru kapitāla izcelsme ir apšaubāma, ir visai vājš mierinājums. Protams, vietā ir arī arguments, ka gadījumā, ja troikas prasības netiktu pildītas, lielo noguldītāju zaudējumi, visticamāk, pārsniegtu 40% no depozītu apmēra. Ļoti iespējams, ka zaudēts tiktu viss. Tieši tā notika, piemēram, jau pieminētajā Latvijas krājbankas krahā, kad 438 personas, kuru noguldījumi pārsniedza ar likumu garantēto apmēru, tas ir, 100 tūkstošus eiro jeb 70 tūkstošus latu, kopumā zaudēja 203 miljonus latu. Viņu izredzes atgūt kaut niecīgu daļu no zaudētā ir tuvas nullei.