Brexit veicinātā auklēšanās ar Eiropas finanšu vājiniekiem nesola neko labu bloka finansiālajai stabilitātei nākotnē
Nesen publicētā informācija par to, ka Latvijai šā gada pirmajā ceturksnī bijis trešais straujākais valsts parāda pieaugums Eiropas Savienībā (ES), iespējams, kādam likusi nepatikā saraukt uzacis vai izteikt viedokli, ka mūsu valsts neattīstās, bet tikai audzē parādu kalnu. Tomēr pašreizējā realitāte ir neapstrīdams fakts, ka iepriekš pieminētajā laika posmā mūsu valsts parāds bija piektais mazākais ES ietvaros, attiecībā pret valsts ekonomikas apjomu nedaudz mazāks nekā tādai finanšu paraugvalstij kā Dānija. Turklāt, ja gribam gūt objektīvu ainu attiecībā uz finanšu dinamiku, ir jāraugās garākā, piemēram, gada griezumā. Pretējā gadījumā kāds lielāks obligāciju laidiens, kas, cita starpā, ir domāts nevis parāda palielināšanai, bet jau esošo valsts saistību pārfinansēšanai, var ievērojami mainīt parāda statistiku, liekot domāt par valsts finanšu situācijas pasliktināšanos, sevišķi, ja tas ir tik mazā valstī kā Latvija.
Tomēr, runājot par parādiem, budžetiem un kopējo finanšu disciplīnu Eiropā, kas ilgākā laika periodā pastarpināti var ietekmēt arī mūsu labklājību, nav pamata slīgt pašapmierinātībā, turklāt patlaban ir visai liels pamats aizdomām, ka situācija var attīstīties uz slikto pusi. Šajā ziņā savu slikto darbu var izdarīt bažas par eiro skeptiķu ietekmes palielināšanos pēc britu lēmuma referendumā balsot par atdalīšanos no ES. Bailes no tā, iespējams, ļāvušas Spānijai un Portugālei samērā viegli tikt sveikā par budžeta deficīta pārkāpumiem pagājušajā gadā. Tiesa tas drīzāk būtu valdības, nevis tautsaimniecības līmenī. Naudas soda vietā Eiropas Komisija rosinājusi apturēt abām valstīm domātos struktūrfondu maksājumus, kas būtu muļķīgi, jo faktiski kavētu ekonomikas attīstību, tādējādi traucējot nostāties uz kājām ilgtermiņā. Iespējams, šī darbība ir tīri «grāmatvediska», jo soda nemaksāšana formāli rada iespēju atkal nedomāt par budžeta deficīta palielināšanu, tomēr neatrisina problēmu pēc būtības. Taču problēmas sakne ir iespēja valstīm lēti aizņemties laikā, kad to finansiālā drošība un ekonomiskā izaugsme būtu vērtējama ļoti kritiski.
Neraugoties uz riskiem, investori naudu šobrīd gatavi labprāt aizdot, jo zemās procentu likmes līdz visai kritiskam līmenim samazinājušas peļņas iespējas drošākos parāda vērtspapīru tirgus segmentos. Tāpēc tiem, kam nauda ir, to labprāt aizdod, bet tie, kam vajag, īpaši nedomā par atmaksu. Tādējādi līdz ar samērā augstu budžeta deficītu, piemēram, Spānijā turpina augt arī valdības parāds, tam sasniedzot lielumu, kas mērojams ar valsts ekonomikas kopējo apjomu. Itālijai un Portugālei šie skaitļi ir vēl ievērojami sliktāki un atrodas aptuveni 130% rajonā pret valsts iekšzemes kopproduktu. Tas nozīmē, ka, pasliktinoties situācijai finanšu tirgos, pašreizējā eiforija Dienvideiropā atkal izvērtīsies drāmā, kas, iespējams, būs iespaidīgāka par to, ko piedzīvojām iepriekšējās pasaules finanšu krīzes iespaidā.